Garastāvoklis:	gloomy
Mūzika:	My Bloody Valentine - Come In Alone

...
...


Tikko pārvilkos. Nē, neesmu alkohola reibumā, neožu pēc dūmiem un dzirdi nav skāruši tucinieku bīti. Mierīgi, savā mēģu telpā. Pārdomas..
Garām nepārtraukti braukāja auto, kuros rībēja kaut kas aktuāls - dabsteps. Noklausījos Faster Pussycat - Wake Me When It's over [1989].
Čekoju, kas un kā skanēja senos laikos...

Bet
Es esmu viens. Man, protams, apkārt ir cilvēki - pazīstami, nepazīstami, bet viņiem visiem ir kaut kas kopīgs, kas
mani nomāc. Viņi... nav mūzikā. Viņi ir ārpus tās. Jā, viņi klausās, viņiem patīk, bet nav pilnīga nodošanās skaņai - spēlēšanai, grupām, sarunām par to, kas
notiek vai notika, personībām, faktiem, par un ap visu mūzikā. Vienkārši nav. Atrodos tur, kur reti sastopu tādus cilvēkus. Jā, ir daži pazīstami, ar kuriem esmu "uz viļņa", tomēr
viņi ir tālu. Pa retam satieku. Sarakstes man neiet īpaši pie sirds, jo tās šķiet bezpersoniskas - tu nedzird un, galvenais, neredzi otru cilvēku.

Es gribētu būt tur, kur mūzika skan un notiek. Kur ir tāda kā sava mūziķu kopiena vai sabiedrības. Esmu bijis pasākumos/nometnēs nedēļas garumā, kur tas viss ir. Tad es jūtos ērti - varu spēlēt, ko vēlos, dziedāt kā un ko gribu, runā par to, kas man interesē. Tādā sabiedrība man patīk, bet man nepātraukti jāsadzīvo ar muzikāliem diletantiem, kuru jau tā pietiek, un to skaits nebeidz augt, vai arī ar "parastajiem". Tas ir apnicīgi un depresīvi.

Ceru drīzumā kaut kā to mainīt. Kas to lai zina kā. Man nav nekādu galu vai pazīšanās, izņemot tajās sabiedrībās, kuras pazīstu jau no sirmas mazotnes. Un...man nav piķa.

Gan jau.