par krāniem
Vienu vasaru es pavadīju strādājot kādā ļoti dārgā vecrīgas restorānā par viesmīli. Divu personu vakariņas ar vīna pudeli izmaksāja tā uz LVL 60.00 (jā, man tas šķiet nenormāli dārgi). Vienvārdsakot, vienreiz pie mums atnāca latvieši, kas bija pārsteidzoši, jo reti tā gadās. Meitene un puisis. Puisis tās diezgan glīts, bet meitene gan tāda nekāda, paresna ar briesmīgu sejas ādu. Bet tas nu nav tas svarīgākais. Pasūtīju labāko vīnu un kārtīgas vakariņas. Abi sēdēja, paēda, kaut ko tur čaloja. Džeks pārsēdās meitenes pusē, aplika apkārt roku un tā. Pēc mirkļa saskrēja triljons cilvēku un man vairs nebija laika skatīties kā divi jaunieši čalo savā starpā. Kad atnācu atpakaļ uz pirmā stāva zāli, meitene raudādama pienāca pie mums klāt un stāstīja, ka puisis esot izgājis pīpēt pirms 10 minūtēm, taču nav atpakaļ, telefons arī izslēgts. Skaidrs, ka vārdi, lai nabaga cilvēku mierināti netika atrasti. Meitene raudāja, kaut ko stāstīja par to, ka šis pirmais randiņš, iepazinušies internetā, tā un šitā, cūka viņu piekāsis, viņš esot izvēlējies restorānu, sakot, ka viņa esot, ko tādu pelnījusi. Caur asarām meitene sazvanīja tēti, kas pēc 50 minūtēm un 3 nomierinošām tējām meitenei ieradās, lai samaksātu 67 latus vērto rēķinu. Prom ejot viņš meitai teica "dura".

Tā kaut kā par krāniem.