vakar "ieva, vai tev ir korķuviļķis?" turpinājās ar 2 vīna pudeļu izsūkšanu un ar piparmētru tējām.. šīs dienas atkal būs vienas no tām skaistajām "jaunības dienu atmiņām". lai gan tagad nervu spriedze ka nemetas, izgulējusies neesmu nedēļu, ārēji jau, protams, esmu the same woman kura spēj panest ziloni, ja jau vajag. tagad tik ļoti kārotos salūzt, tā pa īstam un ar salvation beigās. ja vien nezinātu, ka pašai vien vēl nāksies sevi mudrināt aukšā (t.i - papildus pienākums pie visa noguruma) + ka no ārpuses tas taču ir tik bezjēdzīgs akts. pat rakstot jau tas šķiet untumains nekas.

iedvesmo dzīve centrā, regulāra komunikācija, pārmaiņas
stindzina iekšējā dzīvnieka dīdīšanās (ja noies greizi, tad varēšu nopietni teikt, ka bija tāda nojausma; well, bet es ceru, ka būs ok), stindzina bailes, ka tas būs cietums, paverdzinātuve, kur tev neatļauj iekārtot savu migu, jo tu taču spēj aizmigt arī uz klona.
stindzina tas, ka nav savu māju, kur visas manas mantas un manas domas, un manas pieticīgākās no izdarībām nav gaidītas vairāk, kā viens zvērs spēj atlicināt ķermeņa izdzīvošanai. selekcionētā tevis pieņemšana, lūk, kas ir manas dzīves ļaunuma totēms