Es jūtos kā izlēcējs...
Man uzmācas ļoti liela un nepārvarama sajūta, ka es šajā nožēlojami skaistajā pasaulē esmu vienīgais dīvaini ne-pārāk-normālais, kuram tik tiešām nav nekādu pretenziju pret skolu. Ja mazliet pārspīlē, pat varētu teikt, ka es šīs pāris pirmās dienas esmu maksimāli izbaudījis. Protams, ekstāzē es neesmu, taču tuvāka vārda man nav. Atkal izceļos ar to, ka man nav pretenziju vai pat patīk tas, kas citus vnk atbaida un biedē. Šoreiz runa ir galvenokārt par jauno vācu valodas skolotāju. Es teiktu, ļoti interesanta personība, esmu drošs, ka pie viņas būs interesanti mācīties, kaut arī viņa nepārprotami būs stingra un prasīga. Arī humora izjūta viņai īpatnēja, bet man patika.
Un tas nav vienīgais. Man vispār sāk šķist, ka visi cilvēki man apkārt ir negatīvisma iemiesojumi, es tikai vienīgais tāds saulstariņš staigāju... kaut gan... nesen atklāju, ka pēc manas sejas un intonacijas bieži vien nemaz nevar pateikt, ka es jokoju. Bet tā kā es jokoju daudz...
Protams, mani mazliet kretinē jēlie joki. Nevaru smieties par viņiem, lai kā gribētos, taču tas jau ir cits stāsts. Vnk joks ne manā gaumē.

Bet vispār - laikam jau tas viss ir mana rakstura dēļ. Pirms pāris dienām noformulēju to kā savu maģisko drīsvienību. Optimisms, Dzīvesprieks, Pašpārliecinātība. Tās ir trīs lietas, kas vajadzīgas pilnvērtīgai dzīvei. Vēl varētu piešaut klāt Mīlestību, taču tā ne visiem ir akūta vajadzība. Es, personīgi, šajā konkrētā brīdī nejūtu īsti vajadzību pēc vienas konkrētas personas, kuru "mīlēt". Mans romantisms ir izskaidrots vienā no dzejoļiem, kuru varbūt citreiz šeit ielikšu. Varbūt arī nē. Interesentus lūdzu uz Karneolu. Meklējiet dzejoli ar nosaukumu "Mīlu mīlēt"