vilšanās
mjāā smagās pārdomas cenšos it kā tam nepievērst uzmanību un apspiest to sevī, bet kaut kā tajos brīžos kad iestājas klusum vienalga sadzirdu sevī. kārtējo reizi kad biju domājis šak visu no sākuma un ļauties kam jaunam, atjēdzos pie slēdziena ka ja es tam biju gatavs tad viņš nē (cūka tāds) jūtos piesmiets, un mazliet arī dusmīgs, kāpēc uzreiz nevar pateikt sorry mums nav pa ceļam, nevis man pašam jānonāk pie tada slēdziena. Prieks par to ka braucu pie vecākiem tur man ātri visas problēmas un sirdēsti aizmirstas, kad būšu atpakaļ no dziednīcas pat neatcerēšo ka biju par šo tēmu pukstējis! :)