Is true faith silent or vocal?
atkarīgs droši vien no tā, kam jautā. luterāņi, reformāti un šķiet, ka arī baptisti noteikti teiktu, ka vocal, as in, ka tikai dIeva vārdam ir transformatīvs spēks, līdz ar to viņš ir vārdos jāpasludina, lai grēcinieki atgrieztos, utt. pat nerunājot par kkādu liecināšanu, droši vien lielākā daļa tomēr teiktu, ka ļaunuma priekšā, piemēram, nevar klusēt, ka nepietiek ar trust in the process of God's will


Does God even want/use our feedback?
man joprojām šķiet, ka kristiešu dievs, ja viņš eksistē kā viens no daudzām dievībām, ir baigais pizģuks, kas barojas no cilvēku ciešanām, tā teikt uzpilda savu egregoru ar lūgšanām, un dažreiz pasviež kādu strēmelīti cerības, lai piestīgotu savus sekotājus vairāk iekšā stoholmas sindromā visu piesedzot ar "tas jau ir mans plāns, tev jāuzticas".... nu tas ir tādā gadījumā, ja vispār kkas eksistē pēc nāves/ārpus mūsu pieredzes...

Hmm, es nedomāju ka viņš ir pizģux, viņš tieši izdara labi, kad cilvēki kaut ko atkal ir sačakarējuši (cilvēki čakarē nevis Dievs, Dievs vienmēr mēģina saglābt situāciju). Bet nu jā, atkarīgs kā uz to skatās - cik liels agency ir cilvēkiem.

Bet nu jā, par to Dieva vārdu, I dunno, jo dažreiz kaut kādi notikumi, kas notikuši pilnīga klusumā vairāk rada bijību un katarsi, nekā supergaršs sprediķis. So - liecināt ar vārdiem vai darbiem? Laikam atkarīgs no situācijas, tā gan.

dievs grib, lai mēs arī kļūtu par dieviem