Dažreiz viss ir tik jauki (pat manā nepilnībā un noskretumā), kas jūtos tik klusi svētlaimīgi, kā tas resnais buda metro vagonā.

Bet tieši tāds svētlaimīgums, kas ir totāli kluss un pašsaprotams, tāds prasts bet vispārīgs/pārpasaulīgs 'Paldies.'