Mans mīļākais seriālu veids ir par kolorītu vidusšķiras sieviešu dzīvēm mierīgā mazpilsētā ar skaistām mājām, ģimenēm un kafijas vai kūku veikaliņu, kur ir arī daži izskatīgi, noslēpumaini bet jauki vīrieši, un visādas salkanas bet mīlīgas dzīves patiesībiņas, vēl pavisam labi, ka tur ir arī daži kristieši, kas ik pa laikam iespraucas ar garīgām repliciņām.

*

Vēl es aizvakar nācu no veikala un pie sevis domāju, kā Ukrainā būš karš, atceļ Džo Roganu, par Borisu un viņa shenanigans, Kanādas bezpriģeli, tur vēl kaukt kādiem this just in pasākumiem, un sajustos.. ka pasaule ir atgriezusies vecajās sliedēs. Tas bija tik teju cinematogrāfiski, ka tikai pietrūka citplanētiešu, kas nolaistos kā kronis visam un paziņotu, ka Zeme atkal ir sasniegusi tik bābelisku garlaicīgumu, ka viņi nolēma pop in and ruffle some feathers.

*

Plus, man ir mazliet lament, jo izskatās ka visām aizraujošajām konspirāciju teorijām tomēr nav taisnība, un cilvēki in fact ir vienkārši voblīgi un čakarējas yesterday, today and tomorrow - forever. Nav nekāds New World Order, no vakcīnām visi neapmira, kovids aizplundurējās nebūtībā, un pasaule ir gatava nākamajai klizmai.

Dziļi sirsniņā es jau zināju ka tā būs.. lai cik traki vienu dienu viss ir, atkal riet saule un lēc jauna, un ir kāds labāks rīts, un pasaules timeless goodness vienmēr ieurķējas atpakaļ cilvēku dzīvēs, un mēs aizmirstam aigājušos laikus tik vieglītiņām.

Manuprāt, tāpēc ideoloģiju pārstāvji ir tik agresīvi - viņi zina ka viņu vobla neizturēs, tāpēc viņiem par to ir kaķēnu dusmas, jo tik daudz laika un enerģijas saveltīts, un viss pa velti nahujā. Bet pat viņiem tas nav jāredz kā ideoloģisks zaudējums, bet kā zen practice - humans' infinite capability of letting go and transcending whatever worldly occurance, returning, connecting back to God and origin, which knows no defeat or suffering or limitation.