Ja kaut reizi dzīvē nebūtu jāknapinās, un jāskatās tie paši pieci dzīvokļu sludinājumi, katru dienu, kuru lētuma estētika paužas pelējuma ieskicētās vannasistabas flīzēs. Es gribu dzīvot riktīgā kundziņu dzīvoklī, kas ir £1700 vai pat £1750 mēnesī, ar tīrām flīzītēm un lieliem logiem, un nejusties tā ka es būtu kaut kāda psiha uz tādu īri parakstoties, recklessly aizmirstot, ka council tax ir £150 mēnesī un tad vēl elektrība un gāze un internets, kopā salasās kādi £300 pa virsu, bļe.

I should just face it, ar savu employment ambīciju / spēju līmeni man nevajadzētu dzīvot Londonā, jo es neesmu nekāds City bankas švītiņš, un neesmu arī nekāds I just need bed and sink patvēruma meklētājs.

Es man šķiet esmu kaut kādā denial, jo nezinu, kas notiks, kad man izbeigsies rēnie maternity maksājumi pēc pāris mēnešiem. Un es nevaru aptvert, ka varētu tā vienkārši atgriezties darbā un pamest mazo draudziņu ar kaut kādiem svešiniekiem. Es nespēju atzīt faktu, ka esmu diezgan nabadzīga un nevaru atļauties dzīvot un audzināt bērnus, kā vēlos, bet man ir jāknapinās un jakompromizējas, lai tikai būu jumts virs galvas. This sux, and it's my fault, and it has amplified my self loathing substantially.