23 September 2021 @ 10:25 am
Klusībiņa.  
Kad man ir jāprasa lietas, es vienmēr sajūtu atgādinājumu, ka es neesmu pietiekami mīlēta, lai man vienkārši tās lietas uzreiz iedotu. Tāpēc, labāk ir pateikt 'fuck it' un neko neprasīt, jo prasīšana būtu šis treknais, skaudrais atgādinājums un tā atzīšana un demonstrēšana visapkārt.

Bet tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kuri man ir mīļi bet es viņiem nekad neko nedodu tā vienkārši. Bet tas ir tāpēc, ka man nav naudas un enerģijas un laika.

Bet tad es saprotu, ka visas šīs domas ir depresuhas un iedomības kalngals, un realitātē man nav nekāda attaisnojuma, un nav arī nekādu pelnītu ekspektāciju; es vienkārši kā parasti neesmu pietiekami balta.

Kā vienmēr, vislabāk ir prasties un klusībiņā ciest, jo tas ir gan pelnīti, gan adekvāti.. līdz visas skaurdās apmātības aizmirstas vai tiek nomainītas ar nejaušu atvieglojumu vai pat prieku.
 
 
( Post a new comment )
J. S. Badger[info]217 on September 23rd, 2021 - 08:06 pm
jup, piekrītu begemotam, daudz sūdu attiecībās ceļas no viena subjekta nerealistiskās iedomas, ka otrs nolasīs viņa domas. jārunā un jāsaka, un atkal jārunā un atkal jāsaka, un atkal jārunā un jāsaka (un jāklausās otrā, arī, protams)

vienīgais, kas nolasa mūsu domas, ir mammas, kad mēs esam zīdaiņa vecumā, un i tad tiek izmantotas verbālas skaņas (raudāšana, utt), lai pateiktu, ka gribas ēst, vai kaka pamperī...

prasties un klusībiņā ciest ir biš debīli, jo bieži, ja atver muti un parunā, nemaz nevajag nonākt līdz ciešanam, tas pēc sevis mocīšanas izklausās "prasties un ciest"
(Reply) (Link)