jup, piekrītu begemotam, daudz sūdu attiecībās ceļas no viena subjekta nerealistiskās iedomas, ka otrs nolasīs viņa domas. jārunā un jāsaka, un atkal jārunā un atkal jāsaka, un atkal jārunā un jāsaka (un jāklausās otrā, arī, protams)

vienīgais, kas nolasa mūsu domas, ir mammas, kad mēs esam zīdaiņa vecumā, un i tad tiek izmantotas verbālas skaņas (raudāšana, utt), lai pateiktu, ka gribas ēst, vai kaka pamperī...

prasties un klusībiņā ciest ir biš debīli, jo bieži, ja atver muti un parunā, nemaz nevajag nonākt līdz ciešanam, tas pēc sevis mocīšanas izklausās "prasties un ciest"