Es nedomāju, ka neko nesaņem pretī. Ja pavada laku ar savu bērnu, pretī saņem kaut ko ļoti lielu un labu un tādu, kam nelīdzinās nekas. Bērni - tas ir grūti un prasa, bet ne jau bērni, drīzāk no viņiem neatkarīgi neizbēgami apstākļi. Zīdainis jābaro un jāpārtin bieži, vēlāk arī bērnam ir savas vajadzības (bioloģiskas, neatliekamas) un augšanas īpatnības, bet tā nav bērna vaina tieši tāpat kā grūtniecības vai dzemdību grūtības. Tie ir neizbēgami blakus apstākļi. Un ja cilvēks nevar atvērt sirdi, viņš arī nesaņem to brīnišķīgo ko bērni dod, viņi atdod sevi visu
Bet to, protams, var sabojāt apzināti vai ne un sačakarēt arī bērnu

Piekriitu! Bet atsaucos uz to ka daudzi taa saka, ka nesanjem neko pretii - as in man shkjiet ir kaut kas patalogjisks tajaa sajuuta, ka nesanjem, vai pashaa veelmee obligaati sanjemt kaadu atalgojumu, jo atalgojums ir pati iespeeja nest savu miipestiibu pasaulee.

Jā un nē. T.i. man liekas, ka cilvēki vispār dzīvi uztver ļoti egoistiski un dažreiz vnk liekas, ka pārņem mūsu vecāku paaudzes pieeju 'es tev visu dzīvi atdevu'. Neapzinātāk un vesslīgāk, un tomēr. Bet ar visu to es domāju, ka mēs esam labāki vecāki un veselīgākas ģimenes nekā tās, no kurām nācām. Izņēmumi jau ir, protams, bet tas grūtību aspekts arī jo palasot presi, pieredzes stāstus u.c. ir ļoti rozā un idealizēti un loģiski, ka cilvēks var nebūt tam gatavs
Tomēr mēs savus bērnus audzinam paši. Ikdienā. Nevis vecmāmiņas vai radi vai iestādes
Varbūt tādēļ, ka par to nerunā kā par privilēģiju, kā par dāvanu, kā par opciju, tas drīzāk ir tāds ķeksītis kas jāievelk

Nu jā, cilvēki sačakarē visādas attiecības, tai skaitā ar saviem bērniem, and tha tis expected and normal. Bet ir labi, ja ir sapratne par ideālu uz ko tiekties, sevi pilnveidojot, manuprāt.