Sākumā noklausījos to interviju, nemaz nezinot, ka ir arī raksts. Un konkrēti tajā brīdī domāju, kāds viņš ir nobēdājies nabadziņš, un ka vismaz beidzot tāda labestīga, žēlsirdīga tante viņu uzklausa. 

Bet tad izlasīju rakstu, un pat nevaru iedomāties, kāds bija viņa šoks, ņemot vērā manu šoku. Tas ir kā aiziet pie psihoterapeita, izstāstot savu lielāko bēdu, kaismīgi apraudoties. Un tad nākamajā dienā visās pasaules avīzēs lasīt, kāds tu esi sīks, patētisks ķēms, kas nezina, ko darīt ar savu dzīvi, visu laiku raud, tripo bumbas uz zālēm un visiem par visu melo, and fuck you - for good measure. 

Es Džordana vietā iesūdzētu to gnīdu tiesā par apmelošanu, ņemot vērā, ka viņas rakstu izlasījuši vēl entie sunpurņi kopīpeistoja to pašu tikai vēl debīlākā, asintiņas notecināšanas manierē. 

* 

Citā dimensijā.. man šis lika atklāsmīgi aizdomāties, ka varbūt tiešām mūsu realitāte top tāda, kādu mēs to izrunājam, jo iesākumā bija Vārds. 

Viņš pēdējos piecus gadus to vien purpina, ka viss ir ciešanas un drebēšana.. which is ture, but not only.  And now it has literaly manifested in his life as physical suffering of the vaguest type. Tas mani tiešām mazliet nobiedēja, un lika mazliet atkāpties un izlemt, ka varbūt nevajag tomēr šim esības aspektam tik ļoti pieķerties, bet tajā vietā tiešām neskatīties uz to atpakaļ, bet skatīties ko labu vēl Dievs dos uz priekšu. Varbūt mēs tiešām pavisam banāli esam mūsu vārdi. Un visiem brīdinātājiem par vārdu smagumu, dzelmi un bīstamību ir taisnība. 

Džordans burtiski nes kaut kādu ciešanu murskuli savā ķermenī, bet nes un vēl visādas labas lietas paspēj izdarīt.. jo tā viņš ir nodefinējis savu esību.. pick up your cross and bear it.

*

Vienīgais, kas mani aizķēra no gnīdas teiktā, bija, ka Džordans tiešām varbūt pietiekami neaizdomājās par psiholoģiskajiem efektiem, ko viņa dzīves stils uz viņu atstāj. Jo come on Džordan.. paņemiet depresīvu kandidātu, un iemetiet viņu pasaules cietsirdīgajā virpulī + nedodiet viņam normālu barībiņu, un tad paskatieties kā viņš kļūs par Nīčija maniakālo brālēnu. 

Manuprāt, tas ir dīvaini, ka esot psihoterapeits, Džordans, pēc sevis teiktā, pat divas domas neveltīja pats savai psihei, neapšaubīja nepieciešamību dzert agresīvus antidepresantus, kuru blaknēs ir konkrēti ierakstītas pilnīgi visas viņa apraksītās sajūtas. Būtībā viņš pats pret sevi izturējās, kā es nenovēlētu nevienam, lai pret viņu izturas psihoterapeits. Ja tava psihe ir tik dramatiki katastrofālā stāvoklī, tad dari visu iespējamo, lai sev palīdzētu, nevis paņem pāris ripas un ignorē sevi kā kaut kadu žurku pagrabā. Tas, manuprāt, ir bad faith and he should have known better, considering that he despises bad faith so much. Bet we are all human, all too human, I guess. Kopumā, es viņam tik ļoti novēlētu, tik pat aukstasinīgi nolikt savu pieķeršanos citu viedokļiem malā, kā viņš ieņēma ripas bez jautajumiem. It is just something you have to do for survival, no questions asked. Es viņam arī iesaku, atklāt spēku savā dvēselē, un beidzot ticēt Dievam, kas viņu mūžīgi pasargās no visiem sunpurņiem, ja vien viņš tam ļaus. Būtībā atrast to telpu sidrī, kura pieder tikai viņam un Dievam, kur pēc fizikas likumiem neviens cits nekad netiek iekšā, un kur var normāli atpūsties. Un atcerēties, ka šī dzīve ir īsa, un kad viņš lidināsies aizsaules aukstumā un vienmuļībā, tas būs saldsērīgs mierinājums. Basically he needs to be stronger, but not in a contractory, combative, angsty, pushy, gotta have a cross to bear way, but in a releasing, submissive, stoic, transcendent, spiritual way.