Jā, mūs ar JP noteikti vieno tas, ka mēs pārāk intelektualizējam/psihoanalizējam savu un pasaules pieredzi, kas varmācīgi nīcina praktisko esības pusi. Tāpēc man tiešām viņš tik ļoti patīk, jo es tik plabi saprotu viņa filozofiskās un psiholoģiskās ciešanas. Sēta tiešām bieži šķiet vissāpīgākā bet visadekvātākā vieta kur tupēt tādiem kā mums. Tas bezmazvai varbūt ir tāds kā dieva sindroms, kur tu nespēj pieņemt, ka esi maziņš ņuņņa cilvēks, kuram vienkārši jādzīvo sava dzīve ar labā-ļaunā izvēlēm, bet gribi ietvert un aptvert visu pasauli tā, lai visiem viss būtu godīgi, negribas nevienu azivainot (kā viņš pats The Times intervijā teica - “I really don’t like upsetting people,” he says. “I’m a clinical psychologist, it’s in my nature to help people.)

Anyways, es saprotu kā tas var citiem nepatikt, bet man šķiet man viņš tieši sāktu nepatikt, ja viņš pārstātu analizēt lietas un panāktu kaut kādu intelektuālu noslēgumu. Pat ar šo kārtējo drāmu, viņš uzreiz analizē, kas un kā, nevis misses the last train to Giveafuckistan.