Aizvakar nevarēju vairs izturēt savu galvu, tāpēc pazvanīju uz 111 pakonsultēties. Trīs dažādas sievietes noklausījās manu bēdu stāstu, līdz trešā uzņēmās atbildību mani nosūtīt uz A&E. Slimnīca par laimi dažu minūšu gājienā no mājām, tāpēc bailīgām actiņām aizdrebinājos līdz ko noliku klausuli. Pavadīju tur no 16:00 līdz 22:00, mani apskatīja pieci dažādi ārsti, notecināja asintiņu, uztaisīja kontrastvielu datortomogrāfiju, lika gaidīt trīs stundas rezultātus, viss bija normāli, aizsūtīja mājās. Nākamajā rīta nosūīja uz magnētisko rezonansi, lika iečurāt trauciņā lai izslēgtu grūtniecību, tad gaidīt vēl trīs stundas, nosūtīja mājās.

Tikko beidzot runāju ar jau astoto ārstu, kurš mani nomierināja ka rezonanse ir pilnībā normāla. Bet ka nosūtīs mani pie neirologa uz citu slimnīcu. Pašlaik vēlaizvien jūtos tā it kā kāds ar pannu pa galvu būtu iesitis - reibonis, spiediens, sīkšana un vājums, ik pa laikam kreisā sejas puse jūtas vāja vai mazliet nejūtīga, sāp kreisā roka un kakla sāns ik pa laikam, nāk un iet, nāk un iet. Nezinu, ko gan man tas neirologs varētu vēl izmeklēt, bet I look forward to it.

Pagaidām vienīgā reasonable diagonoze, ka tā ir post-viral vobla no koronas, un visi ārsti kā viens mazliet nopūtās, ka rona ietekmē cilvēkus neskaitāmos veidos, kas vēl visi nav izpētīti un atzīmēti.

Otra teorija, ka šīs varētu būt stresa sekas, manuprāt, nav īpašas ievērības vērta, jo es neizjūtu stresu, jo manā dzīvē nekas nenotiek tāds, kas varētu būt stresa cēlonis. Mans vienīgais stress ir, ko gatavot vakariņās, un pa kuru parka pusi / vai iet pastaigāties. Plus, dzīves posmos, kad man ir bijis stress, viņš nekad man nesita ar pannu pa galvu.

Lai nu kas, man šo divu dienu laikā ir atjauninājusies dziļa cieņa pret NHS. Viņi visi ir sirdskaidri un apzinīgi kaķēni, kas tevi apuķinās kā bebīti. Pirms es zvanīju 111, es paredzēju, ka kaut kāda tante apātiskā balsī man nobērs, ka lai nomierinos, ieņemu Iboprofēnu un gaidu dažas dienas, pēc kurām man maģiski viss pāries m-kay? Bet tajā vietā man pārbaudīja visu iespējamo un pret maniem simptomiem izturējās apzinīgāk nekā es pati, lai arī viņi visi tur drošivien ir pārstrādājušies līdz pēdējam glābjot patiesus koronas pacientus. Es gribētu tā kā mana vecmāmiņa bērnībā, visām savām dakterītēm un dakterīšiem aiznest šokolādes kastīti ar puķēm.