Es veelaizvien esmu forshaa depresiivaa nihilbeibe, to jau man neviens nevar atnjemt. Un lai kaadi typical traps manaa celjaa ripotu, es tos ashi atpaziistu. Ja cilveekam pieder Dievs un muuzhiibaa, vinjsh nevar pazaudeet sevi un briinumainiibu. Bet es vienkaarshi gribu kalpot. Es neredzu skizmu starp totaalu atdevi, kalposhanu, un briisninju sevii, kur tu vari gremdeeties esiibas bezgaliibaa un atjaust arvien no jauna, ka pasaule ir sapnis un tu esi holograafisks ciplis.
Varbuut mani tik ljoti pievelk kaploshana un atdoshanaas, jo es tik siivi niistu saapes, ko sagaadaa ego demons. Kad tu esi savaa praataa un par sevi domaaa un reflektee un sevi sargi un baiduljojies un njemies un tiranizee pats savu psihi, tu esi tak shauraa, sasmakushaa, bezspeeciibas, bezceriibas un bezizejas kambarii. Tas zhnjaudz un zaagjee un rauj un spiezh un urbj un rausta un gremo un spiezh. Bet, kad tu kalpo, tad tu esi tik viegls kaa puucinja, ka tu it kaa staavi pie pliits, bet uzlaidies virs zemes, labaakaa astraalja liimenii, kur tevis nav, kur demonu nav un taapeec ir labi.
Varbuut ir iespeejama esiiba, kur man patiktu buut ar sevi. Bet man nepatiik! Man patiik buut ar Dievu, ar fantaaziju, ar domaam par mistisko. Taapeec uzmaniibas noveershana no sevis man ir kaa dziednieciiba. Man patiik sevi izmantot tikai taadaa kontekstaa kur es darbojos kaa agjents prieksh kaa cita. Tad man nav iebildumu iefokuseeties uz sevi kaa instrumentu. Bet man ir taa, ka man pat ir vienalga par to, kas tiek dariits caur mani un ar mani, kameer tas nenaak no manis pashas. Vai driizaak - naak caur mani bet ne no manis pashas. Nevar to taa izskaidrot, bet juus jau saprotiet tachu.
Ik pa laikam man gan vajag sev apstiprinaat, ka nav iebildumu, ja mana sacereeshanaas un paarlieciiba tiek aplauzta. Es tagad izdomaaju tik vareni par manu situaaciju un celju un likteni, bet ar vienu liegu maajienu viss tiek atlikts un apstaajas. Vai tas nav sveetiigi un briinishkjiigi?
Liidz ko tava galva un sirds kljuust smagas no visas esiibas un laika un telpas zinaashanas, tevi iemet dziljaa, siltaa, eiforiskaa nezinjaa, kur tu esi sveshs un briivs un topi no jauna.
Varbuut mani tik ljoti pievelk kaploshana un atdoshanaas, jo es tik siivi niistu saapes, ko sagaadaa ego demons. Kad tu esi savaa praataa un par sevi domaaa un reflektee un sevi sargi un baiduljojies un njemies un tiranizee pats savu psihi, tu esi tak shauraa, sasmakushaa, bezspeeciibas, bezceriibas un bezizejas kambarii. Tas zhnjaudz un zaagjee un rauj un spiezh un urbj un rausta un gremo un spiezh. Bet, kad tu kalpo, tad tu esi tik viegls kaa puucinja, ka tu it kaa staavi pie pliits, bet uzlaidies virs zemes, labaakaa astraalja liimenii, kur tevis nav, kur demonu nav un taapeec ir labi.
Varbuut ir iespeejama esiiba, kur man patiktu buut ar sevi. Bet man nepatiik! Man patiik buut ar Dievu, ar fantaaziju, ar domaam par mistisko. Taapeec uzmaniibas noveershana no sevis man ir kaa dziednieciiba. Man patiik sevi izmantot tikai taadaa kontekstaa kur es darbojos kaa agjents prieksh kaa cita. Tad man nav iebildumu iefokuseeties uz sevi kaa instrumentu. Bet man ir taa, ka man pat ir vienalga par to, kas tiek dariits caur mani un ar mani, kameer tas nenaak no manis pashas. Vai driizaak - naak caur mani bet ne no manis pashas. Nevar to taa izskaidrot, bet juus jau saprotiet tachu.
Ik pa laikam man gan vajag sev apstiprinaat, ka nav iebildumu, ja mana sacereeshanaas un paarlieciiba tiek aplauzta. Es tagad izdomaaju tik vareni par manu situaaciju un celju un likteni, bet ar vienu liegu maajienu viss tiek atlikts un apstaajas. Vai tas nav sveetiigi un briinishkjiigi?
Liidz ko tava galva un sirds kljuust smagas no visas esiibas un laika un telpas zinaashanas, tevi iemet dziljaa, siltaa, eiforiskaa nezinjaa, kur tu esi sveshs un briivs un topi no jauna.
8 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}