Es tik ljoti veelos izprast savu esiibu un taas uutiijumu!
Varbuut mana kljuuda ir taa, ka es par sevi domaaju taadaa "diivains kartupelis" dimensijaa. Jo arvien vairaak mani paarnjem aizdomas (smiekliigi, bet jaa..) ka varbuut man ir kaut kaada iipashaa "sievietes suutiiba", ko es totaali esmu paarskatiijusi / nepamaniijusi.
Es tik ljoti gribeetu, lai kaads atnaak un pasaka man, kas es esmu kaa sieviete, kaa man ir jaaizturas pret viirieti un pasauli, kur ir mana vieta pasaulee, un kas man ir jaadara, lai tos godaatu? Varbuut, ka Biiblee ir kaut kaadi paragraafi par to?
Jo es juutu, ka manii ir daudz protesta pret to, kas ir evolucionaari un kulturaali sievishkjiigs, jo manas smadzenes, kas veidojushaas shajaa postmoderniskajaa pasaulee, vienkaarshi pie taa nav pieradushas. Ir izveidojusies kaut kaada twisty sajuuta, ka no vienas puses sievishkjiigais ir awesome, no otras puses pateetisks seksisms. Shis paradokss un probleema jau visiem it kaa ir zinaami, bet savaa dziivee es neesmu par to pietiekami domaajusi un runaajusi. Kaa lai es sabalanseeju to ko vajag, ko gribas, ko negribas, ko nevajag?
Pat shajaas attieciibaas - no vienas puses es gribu buut chill draugs, kas var dariit visas taas pashas lietas un hastlot. Skatiities UFC un futeni un dzert pintes un ljaut sunim guleet gultaa, un nerunaat par draamu un noriit emocijas. Bet no otras puses man gribas pateikt - bet es esmu sieviete, sho es dariit neveelos, man ir shitaas juutas, un es veelos dariit sho, kas nesapas sar to ko tu gribi dariit. As in, es nezinu vai es vienkaarshi gribu aizvandiities un hastlot pasaulee kaa vinja cutesie, mazaa kopija. Varbuut es gribu taisiit gjimeni un dariit sievishkjiigas / maajiigas lietas? Bet varbuut es negribu? Bet varbuut tas ir mans suutiijums un man nav izveeles?
Es juutos kaa shroodingera kartupelis, kas veel nav izdomaajis, kaada sieviete es esmu. Varbuut viss, kas no manis tiek prasiits ir lai es pielaagotos un atbalstiitu, lai kas un kur notiktu. Varbuut pashai savas iegribas ir saatana chuksti?
What a schism!
No vienas puses pasaule (gan sievietes gan viirieshus) maaca buut maksimaali egocentriskiem un pakaartot pasauli savam lietu topam. Bet no otras puses taa pati pasaule / gariigums maaca, atteikties no savaam neirotiskajaam fiksaacijaam un buut altruistiskiem un laipniem. I am really having a hard time with telling things apart and I am utterly confused.
Dazhreiz tad es vienkaarshi paarstaaju malt smadzenes, un pienjemu, ka taa kaa notiek taa arii Dievs ir nolicis. Arvien un arvien, cik labi ka es veel taa speeju.
Varbuut mana kljuuda ir taa, ka es par sevi domaaju taadaa "diivains kartupelis" dimensijaa. Jo arvien vairaak mani paarnjem aizdomas (smiekliigi, bet jaa..) ka varbuut man ir kaut kaada iipashaa "sievietes suutiiba", ko es totaali esmu paarskatiijusi / nepamaniijusi.
Es tik ljoti gribeetu, lai kaads atnaak un pasaka man, kas es esmu kaa sieviete, kaa man ir jaaizturas pret viirieti un pasauli, kur ir mana vieta pasaulee, un kas man ir jaadara, lai tos godaatu? Varbuut, ka Biiblee ir kaut kaadi paragraafi par to?
Jo es juutu, ka manii ir daudz protesta pret to, kas ir evolucionaari un kulturaali sievishkjiigs, jo manas smadzenes, kas veidojushaas shajaa postmoderniskajaa pasaulee, vienkaarshi pie taa nav pieradushas. Ir izveidojusies kaut kaada twisty sajuuta, ka no vienas puses sievishkjiigais ir awesome, no otras puses pateetisks seksisms. Shis paradokss un probleema jau visiem it kaa ir zinaami, bet savaa dziivee es neesmu par to pietiekami domaajusi un runaajusi. Kaa lai es sabalanseeju to ko vajag, ko gribas, ko negribas, ko nevajag?
Pat shajaas attieciibaas - no vienas puses es gribu buut chill draugs, kas var dariit visas taas pashas lietas un hastlot. Skatiities UFC un futeni un dzert pintes un ljaut sunim guleet gultaa, un nerunaat par draamu un noriit emocijas. Bet no otras puses man gribas pateikt - bet es esmu sieviete, sho es dariit neveelos, man ir shitaas juutas, un es veelos dariit sho, kas nesapas sar to ko tu gribi dariit. As in, es nezinu vai es vienkaarshi gribu aizvandiities un hastlot pasaulee kaa vinja cutesie, mazaa kopija. Varbuut es gribu taisiit gjimeni un dariit sievishkjiigas / maajiigas lietas? Bet varbuut es negribu? Bet varbuut tas ir mans suutiijums un man nav izveeles?
Es juutos kaa shroodingera kartupelis, kas veel nav izdomaajis, kaada sieviete es esmu. Varbuut viss, kas no manis tiek prasiits ir lai es pielaagotos un atbalstiitu, lai kas un kur notiktu. Varbuut pashai savas iegribas ir saatana chuksti?
What a schism!
No vienas puses pasaule (gan sievietes gan viirieshus) maaca buut maksimaali egocentriskiem un pakaartot pasauli savam lietu topam. Bet no otras puses taa pati pasaule / gariigums maaca, atteikties no savaam neirotiskajaam fiksaacijaam un buut altruistiskiem un laipniem. I am really having a hard time with telling things apart and I am utterly confused.
Dazhreiz tad es vienkaarshi paarstaaju malt smadzenes, un pienjemu, ka taa kaa notiek taa arii Dievs ir nolicis. Arvien un arvien, cik labi ka es veel taa speeju.
9 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}