o jā, tā laikam ir viena no visgrūtākajām lietām. man laikam prasīja vismaz 3 gadus pieslīpēties un nedusmoties/kko nepārmest. točna atceros, ka vēl 2ajā gadā cirtu durvis un gāju projām, jo biju par kko izbesījusies, tad ar laiku palika vieglāk. tagad vēlarvien par kko sacepos, bet parasti laikus pirms vērt muti vaļā saprotu, ka sūds un viss tikai manā galvā, nu jau pat sāk lēnām palikt tā, ka ļoti reti izbesos
Mierinoshi dzirdeet, ka tu arii esi tam gaajusi cauri un sanaacis piesliipeeties. :)
Nozheeloju, ka man uzreiz nepieleca, ka emociju speeles un apvainoshanaas un negaacijas ar simtprocentiigu garantiju dod atpakalj to visu veel tikai kvadraataa un kubaa. Ka vieniigais veids saglabaat saticiibu un labpraatiibu, ir mieriiga, konstruktiiva attieksme. Kas protams ir mazliet utopija, bet uz to tad arii jaateemee!
es domāju, ka mierīga, konstruktīva attieksme nav utopija!. plus, arī, nākot 35 aizvien tuvāk, man šķiet, ka, piemēram es palieku daudz mierīgāka kopumā ( nu, arī hormonālā kontracepcija vispār tam diezgan palīdz ļoti), 30+ noteikti ir emocionāli vieglāk, nekā, kad bija 20+, nu tobiš es gribēju teikt, ka laiks/pieaugošais vecums vispār arī tam palīdz :)