Labi, Maikls Džeksons jau ir vakardiena, bet mani reāli imponēja Ryana Adamsa muzīka un tagad vairs nedrīkst klausīties? Bet in retrospect, ja jau viņš izrādās mazliet neirotisks un pervy, es to varu arī saskatīt viņa mūzikā. Tik obsessive angsts un pesimisms dziesmās var būt tikai vismaz mēreni narcisistiskam cilvēkam, kurš nemaz nezina, kas ir īsta mīlestība. Tas, ka ar viņa dziesmām rezonējos ir tam papildus piedrādījums, jo es arī biju / esmu narcisistiska pesimiste. Un gan jau, ka narcisistiskiem pesimistiem ir lielāks likelihood kļūt neirotiskiem un apgrēkoties. Pat ne gan jau, I know this for a fact. Bet gan jau dažas dziesmiņas arī viņam iznāca no kāda tīrāka un skaidrāka sirsniņas nostūrīša. Jo pat narcisisma, pesimisma, neirotiskuma un apgrēkošanās avots ir ieildzis ekisistenciāls izmisums.

Bet vispār šis man liek domāt par to kā, ka visticamāk lielākā daļa mūziķu un mākslinieku have done corrupt, pervy things, so kā uz to reaģēt? Kāpēc uzsējās pastiprināti kaut kādam remdenam melanholiķim Adamsam? Kāpēc ne visiem pārējiem tūkstoš rokeriem un ekscentriķiem, heck - reperiem, kas pat eksplicīti ir lielījušies ar saviem konkvestiem? Kāpēc netiranizēt vispār visus pagātnes cilvēkus? Is this some kind of judgement day?