Lasot šo pikto, Ārisko Kartupeli, mani pārņēma sajūta, ka viņa dvēsele ir sāļa, karsta un ievainota, un mēreni apsēsta. Viņš savā rakstā tik izmisīgi kaismīgi un epitetiski orgasmiski nicina latviešus un Latviju, ka es mazliet nokaunējos, dēļ izrietošā atgādinājuma par to, kā es pati nereti nopeļu tos, kam morāli nepiekrītu. Izklausās ka šī pašnicinošā nabaga kvēlākā sirsniņas Ziemassvētku vēlēšanās ir, kā Sim City anihilēt visu, ko sauc par Latviju un latviešiem un goddamn dzīvesziņu, psihopātiskos kartupeļus, vella birstalu un pārējās dolbo bāleļu hraņas, iznīdēt visu tās apkaunojošajā saknē, un tad ar hitlerisku akuritāti un kaismi terraformēt jaunu zemi pēc ekskluzīvākajiem ideoloģijas parametriem un demagoģiski eklektsikākajām rekomendācijām. Zemi, kur, sasodīts beidzot, visi būs intelektuāli izcili, dvēseliski transcendējuši mere human-ness, perfektu concise doublethink līdzjūtības un pazemības un morālās visperfektlabākības singularitāti sasnieguši ubermenschi, kas sadomazohistiskā baudījumā izliksies, ka ir forši ka Latvija ir izšķīdusi un netīrās, neētiskās, prastās morāli brāķīgās zemnieku sejas ir nospiestas dubļos pie kartupeļiem, tur kur tām ir vieta, zem jaunās pasaules kārtības kājām, protams. Zinu, ka es tikko izdarīju to pašu ko āriskais kartupelis, but my torment is profound and new sincerity shall not suffice.