Negaidīts tāds posts no cilvēka, kas parasti raksta par garīgumu.

Es jau negribu, lai viņi man tās rotas zog. Un tad viņi arī varētu man vispār neko citu nedāvināt. Un lai viņi pērk tikai tad ja grib. Es vienkārši gribu, lai viņi grib. Un tikai ja Dievs grib, ja Viņš ir paredzējis, lai man būtu daudzas sudraba, un dažas zelta arī, rotas. Es nedomāju, ka rotaslietas ir izteikti negarīgas. Visādiem mācītājiem ir greznas cepures. Viņi man var pirkt arī tikai garīgas rotas, krustu ķēdītē, Ēģiptes krustu, krustu auskariņus, jebko ar Jēzu utt.

Es necenšos pateikt, ka tas ir nepareizi, tik vien kā negaidīti.

Varbūt negaidīti tas var šķist tad, ja ir nepilnīgs priekštats par skaistuma izjūtu un ap to apvītā simbolisma lomu un nozīmi puslīdz tradicionālismā bāzētā pasaules redzējumā.

Varbūt tu instinktīvi uzreiz nolasīji kaut kādu mūsdienīgi merkantilu mantkārības toni tur, kur runa īstenībā ir par ko mazliet citu.

Man šis viņas ieraksts galīgi neizskanēja izlepuši mantkārīgi vai kaut kā citādi pretrunā ar pārējo viņas rakstīto, nedz arī kontrastējoši ar garīgo.

Zin kā, tā atšķirība starp "gold-digger" mentalitāti un "lai māsiņa rotājās" iet diezgan dziļi.

Varbūt man ir "nepilnīgs priekšstats", bet man nepatīk "es gribu, lai man pērk" deklarācijas, un ar vīriešiem un zeltu šeit nav nekāda skara.

Nepatīk tieši tas "pērk"? Vai arī plašāk - viss "es gribu, lai man <ievietot jebko>"?

Abi kopā.

Nu jā gribēt lietas ir slikti. Budisti, piemēram ir konkrēti pateikši. Bet kad es staigāju garām rotaslietu veikaliem un redzu spīgulīšus, es vēlos, lai kaut vienu, mazu grēcīgu rotiņu man kāds mužiks uzdāvina.

Es tev novēlu, lai tev izdodas, ko tādu piedzīvot.

un es tev. lai dieviņš dod visiem vienlīdzīgi!

Paldies.

un tad atnāks viens dieva sūtīts mužiks ar dāvanu - sudraba pīrsingu degunam.

viss ir viens. rotaslietas nāk no dieva.