Citiem tas nav svarīgi, bet man ir skaudrs izslāpums, un tas mani motivē.

Man pietrūkst dzirās latviešu patiesības valodas. Es deklamēju emocionāli tukšus, mehāniskus angļu vārdus, un tā pati palieku tukša arvien ilgākus laika posmus. Līdz es aizmirstu arvien vairāk, klīstu un neatceros un nezinu, kas es biju, kas es esmu vairs. Perfekti radīta savai labrātīgās trimdas robotlomai. Tad es palasu grāmatu latviešu valodā, un katrs vārds dur kā ar ērkšķi. Izdur cauri aizmirstības plēvei, un es redzu mazu stūrīti paradīzes, patiesības, mīlestības, tīras zināšanas, mūzikas, dzīvības.

Es vispār vairs nesaprotu ko es te daru, nekādi vairs nevaru sevi attaisnot, un kreņķējos par savu nodevējas statusu. Ja iesākumā mana nodevība bija neapzināta un determinēta, tad tai apzinātai kļūstot, tā ir spēja un akūti dur ar savu risinājuma prasīšanu.

Bet es jau vairs neatšķiru, kuras sāpes ir dzinulis, kuras pārbaudījums. Mana izvairība un izturība šķiet neaptverama un neizsīkstoša, līdz noved garlaicībā, tad aizmirstībā.

Drīz, vēl mazliet, un tad drīz.