Iemīlēšanās ir īsa neērtība.

Iemīlēšanās ir kā pēkšņa akūta "redzēšana", es redzu otru un man sapņaini šķiet, ka otrs redz mani; kādā pārpasaulīgā metafiziskā veidā, kam jāmanifestējas fiziskajā esībā, tādējādi to izgaismojot, mainot un atjauninot. Pēc tam dēļ tā es redzu visu pasauli, un šķiet, ka to iepriekš nemaz neskatīju, es redzu visu un viss ir skaists, viss ir labs. Bet šī apburtā apmātībā izgaist mirklīgi. Pavisam drīz, mani pārklāj gurda, smaga drošības sajūta; dziļā un pārbaudīta apziņa, ka es esmu neaizskarama. Mana nepelnītā suverenitāte kā svešāds pagodinājums, kas man jāatmaksā līdz beigām. Mana uzvara ir mana ašā atģišanās, uz naža asmeņa. Es kristālskaidri zinu, ka metafiziska mīlestība ir patiesa godība, bet manā pasaulē tai nav dimensijas; tā ir bērnišķīga ārišķība, izšķērdība, savtība, destrukcija, haoss; narkotiski reibinoša ieelpa, ko es nevaru atļauties izvērst pārāk ilgu un dziļu. Es esmu tik stipra un ar sevi patiesi lepojos, jo lai cik izsmalcinātam haosam pasaule mani pakļautu, es aši atģistos un uzreiz izšņaucu varmācīgo mīlas reibumu no savām asiņojošajām nāsīm.

Drošība.