Nezinu, kā tu tai vispār tiec pāri. Ar racionalizešanu, ar laiku? Ar kaut kādu iekšēju sevis nogalināšanu nedaudz? Neatbildētai mīlestībai piemīt tāda īpašība, ka tā nekad nav materializējusies mijiedarbībā, tāpēc tā savā īpašajā veidā ir perfekta. Cilvēki var pavadīt gadus, pat dzīves, uzsākot jaunas attiecības, piedzīvojot vis-kaut-ko citu, bet viņus vienmēr pavada tās nepiepildītās mīlestības metastāze, kuru nenogalinās nekas cits kā iepazīt to cilvēku tik labi, ka cerams viņš vienkārši apniks. Bet arī tad pastāv risks, ka tā nemaz nenotiks.
Vispār jau es domāju, ka mīlestība ir ļoti skaista lieta, ko piedzīvot. Protams, dažreiz nākas par to maksāt ar apbružātā ego nepiepildītajām cerībiņām. Bet bļin, atzīsti, tas ir vislabākais, ko mēs varam just pret citiem cilvēkiem, kaut vai viņiem tas pilnīgi nekrata.
Tad kā tu vari to tā vienkārši izšņaukt? Pati doma par šo tēmu mani padara irrational and slightly agitated, tā ir tik milzīga tēma, tik daudz aspektu.