Izrādās, ka nocirsto kastaņu vietā, manā parkā ir sastādīti nevis laima koki, bet liepas. Skrienot manīju, ka maigās, slaidās ieviņas ir izziedējušas un smaršo. Tagad man vairs nav dusmas par kastaņu slaktiņu, jo lai arī tie kastaņi bija diezgan forši, ievas ir daudz poētiskākas un ar savu daili un sentimentālo vērtību ir pārrakstījušas sērīgo pagātni.
Vēl es braucot vilcienā, klausoties podkāstu par saules izvirdumiem, atcerējos, ka jau sen gribu iekārtot emergency mugursomu. Es domāju, par ko man būtu jādomā sakarā ar saules izvirdumu aftermath. Pirmkārt secināju, ka ir ļoti neizdevīgi dzīvot mazā īrētā dzīvoklīti, kur nevar vairumā savākt ēdiena un citu pamatvajadzīgo lietu uzkrājumus. Tad es domāju, ka ja pazustu visa pasaules elektrība, tad visticamāk veikali iztukšotos pāris dienu laikā. Ja man būtu jāiet kaut kur ārā pēc ēdiena un ūdens, es nezinātu kur iet, un visticamāk nekur nekas nebūtu palicis. Es iedomājos, ka ja man vismaz būtu mugursoma pilna ar tunča bundžiņām un augļu-riekstu batoniņiem, tad es varētu sākt kaut kur iet, vai labāk, braukt ar atrastu vai nozagtu riteni, jo ar mašīnu es nemāku braukt. Bet tad mani pārņēma spēja klaustrofobija, saprotot, ka UK ir sala, no kuras es būtībā nevaru nokļūt uz kontinenta. Varbūt es varētu iet cauri tam kanāla tunelim, bet somehow it seems like it might be impossible. Tad es atcerējos, ka UK ir visādas bomzīšu komūnas, kas dzīvo mežos, bez ērtībām, un apsvēru, ka es varētu iet pie viņiem. Tad es secināju, ka papildus emergency mugursomai, man vajag nopirkt lielu UK karti, un tajā atzīmēt vietas, kur potenciāli varētu iet, lai izbēgtu no pilsētas, kas visticamāk būs kļuvusi anarhistiska. Tad es secināju, ka pat ar emergency mugursomu un karti, es visticamāk būtu mere dust in the wind ar ļoti vāju izdzīvošanas potenciālu. Tad es secināju, ka manā emergency mugursomā būs arī liela pudele džina, ko es varbūt sūkšu piespiedusies pie koka mežmalā (vai random vārtrūmē), gaidot kad man kāds uzbruks un nomušīs, vai kad man izsīks spēciņi, jo būs izbeigušies batoniņi un tunča bundžiņas.
Vēl es braucot vilcienā, klausoties podkāstu par saules izvirdumiem, atcerējos, ka jau sen gribu iekārtot emergency mugursomu. Es domāju, par ko man būtu jādomā sakarā ar saules izvirdumu aftermath. Pirmkārt secināju, ka ir ļoti neizdevīgi dzīvot mazā īrētā dzīvoklīti, kur nevar vairumā savākt ēdiena un citu pamatvajadzīgo lietu uzkrājumus. Tad es domāju, ka ja pazustu visa pasaules elektrība, tad visticamāk veikali iztukšotos pāris dienu laikā. Ja man būtu jāiet kaut kur ārā pēc ēdiena un ūdens, es nezinātu kur iet, un visticamāk nekur nekas nebūtu palicis. Es iedomājos, ka ja man vismaz būtu mugursoma pilna ar tunča bundžiņām un augļu-riekstu batoniņiem, tad es varētu sākt kaut kur iet, vai labāk, braukt ar atrastu vai nozagtu riteni, jo ar mašīnu es nemāku braukt. Bet tad mani pārņēma spēja klaustrofobija, saprotot, ka UK ir sala, no kuras es būtībā nevaru nokļūt uz kontinenta. Varbūt es varētu iet cauri tam kanāla tunelim, bet somehow it seems like it might be impossible. Tad es atcerējos, ka UK ir visādas bomzīšu komūnas, kas dzīvo mežos, bez ērtībām, un apsvēru, ka es varētu iet pie viņiem. Tad es secināju, ka papildus emergency mugursomai, man vajag nopirkt lielu UK karti, un tajā atzīmēt vietas, kur potenciāli varētu iet, lai izbēgtu no pilsētas, kas visticamāk būs kļuvusi anarhistiska. Tad es secināju, ka pat ar emergency mugursomu un karti, es visticamāk būtu mere dust in the wind ar ļoti vāju izdzīvošanas potenciālu. Tad es secināju, ka manā emergency mugursomā būs arī liela pudele džina, ko es varbūt sūkšu piespiedusies pie koka mežmalā (vai random vārtrūmē), gaidot kad man kāds uzbruks un nomušīs, vai kad man izsīks spēciņi, jo būs izbeigušies batoniņi un tunča bundžiņas.
4 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}