Ja es varētu izvēlēties vienu superspēju, tad tā būtu spēja atcerēties.

Visi mani sirdsēsti atkrīt mirklī, kad es atceros, kas es esmu. Es pilnībā apzinos, ka spēja atcerēties ir ārpus manas kontroles. Tāpēc brīžos, kad es atceros mani pārņem miers un esība izklājas, kā vakara migla maigi.

Varbūt atcerēšanās ir žēlsirdība.

Viss, ko es iespēju, nemaz nekad nezinot, ko es domāju kad saku 'es', ir vērot un pie sevis dudināt, cik viņa ir savāda, uncanny vētraina un tad mierīga, sekla vai dziļa, veca vai bērnišķīga, es nekad nesaprotu, un pavīd abi vai visi reizē un pazūd atkal.

Vēl es sēžot virtuvē uz ķebļa un ēdot no bundžas sardīnes tomātu mērcē domāju, ka atmiņas ir tik liegas un saldas, jo tājās neesmu es. Kad lietas notiek, tajās es iesēžos vidū un visu bojāju un postu. Bet, kad es esmu aizbīdīta nākotnē, un paliek tikai kristāldzidrs pagātnes brīdis bez manas klātbūnes, tad tā ir dziļa esības estētika. Kas ir šis par savādo sodu, kur esības skaistums atklājas tur, kur nav apziņas klātbūtne. Mana apziņas klātbūtne visu padara neglītu, jo lielāks skaistums jo neglītāks. Un tas ir tik sāpīgi savādi, jo es visu redzu un jūtu visskaistāk.

Ko es pati no sevis gribu, ko es gribēju ienākot šajā pasaulē? Vai es sevi attaisnoju, un vai mani saviļiņos mana aiziešana? Vai es atstāju pietiekami sāpju un skaistuma? Vai es atstāju pietiekami pazemības?

Hallelujah.