Vai ne - man arī ir licies, ka sirdsēstu vai pārdzīvojumus stāvoklim mēdz būt raksturīga sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, un, ja to izdotos atcerēties, tie pārietu. Kaut kad domāju, vai galu galā ciba nav viens liels atcerēšanās projekts, nemitīgi mēģinot piefiksēt esības mirkļus, kuri, labi zini, drīz pazudīs, bet nākotnē var atgādināt kaut ko svarīgu. Jo, vai nav pārsteidzoši, kāds stāstu krājums var rasties no apziņas, kura, noķerta kādā ikdienas brīdī, var šķist pilnīgi tukša, ka tur vispār īsti nekā nav.