Tālāk inde.

Skaistais laiks un daba mani ir smagi trigerojuši. Es šodien biju aizgājusi uz kino noskatīties Potato Peels, un tukšā kino zāle bija tumša un auksta. Man visu laiku pūtās virsū kondicionieris kā nāve. Es biju pārsalusi un filmas aizkustināta. Tad es izgāju ārā, bija 17:30 vakarā un man sejā iesitās silts, mirdzošs, skurbinošs gaiss. Ielu malās ziedēja paradīzes koki, katram kokam bija kāda maiga rozā, balta vai zaļa bantīte. Saule triumfējoši un iznīcinoši spīdēja sejā. Putni dziedāja simfonijas. Un tas mani smagi satrieca. Man pierē sažņaudžās asarains rūgtums. Mani atkal piemeklēja sajūta, ka es esmu melns pleķis uz pasules sirds, melna čūska. Ārā gāja jaunieši un viss smaržoja, un es tiešām no sirds nepārspīlēju, kad saku, ka šāda karsta pavasara gaiss ir mirdzošs un pat skanošs. Un es sajutos kā zvērs, kas grib visu plosīt, raut gabalus ārā no pavasara maigā, pavedinošā ķermeņa.

Es vienkārši esmu iznīcināta un vāja un bezjēdzīga.

Ja jau visiem maniem self righteous vārdiem nav nekāda svara, tad viņiem nav nekāda svara. Nekas nav stiprāks par tumsu. Gaisma ir tikai izdevīgs mehānisms. Dievs ir miris un izlikšanās ir vienīgais zināmais dievs. No rīta es gribēju ierakstīt garu ierakstu par to kā manī ir vieta tikai man pašai vai dievam, meaning, ka es negribu sevi pašu sevī. Bet es to mainu uz, manī ir vieta tikai man pašai vai izlikšanās. Izlikties gadus desmit, divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit un bedre.