Pirms pāris nedēļām gribēju uzsākt TM. Tad uzzināju, ka TM laikā apziņā mantras formā transplantē hindu dievību, kas henceforth pārvērš cilvēku par zombiju, kamēr dievība atradusi sulīgu gaļas uzvalciņu, kā kundziņš meņģējas pa pasauli being all creative and splendid, a la Black Mirror teddy bear sērija "Black Museum. Tad, TM intro runā, satiku vienu meiteni, kas teica, ka arī ir skeptiska, bet uzreiz pastāstīja, ka Nīderlandē var ņemt ahujasku, kas man šķita zīmīga sinhronitāte. Jo gada sākumā biju jau svēti izlēmusi doties uz Peru, bet biju mazliet dubious, jo man riebj, es iztēlojos džungļus pilnus ar parazītiem, un visādas baisības. So dzirdot no viņas, ka ir iespēja tikt uz ahujaskas rituālu laipnīgākā klimata zonā, I was allelujering. Bet tad es noskatījos par Ošo, un sasktaījos YouTube. Uzzināju, coincidence I think not, ka ahujaska izsauc demonus rāpuļu un insektu formā, jo Ayahuasca - The Spirit Wine (Spirit - supernatural immaterial creature; angel, demon; an apparition, invisible corporeal being of an airy nature; also - volatile substance). Kāpēc man iegremdēties dziļāk savā piķa shadow, based entirely on mind structures, un kāpēc man kā lūriķim spraust savus acābolus Dieviņa privātajās dimensijās, riskējot iegrābties demonos.

Tagad es vairs nesaprotu, kas dzīve neizsauc demonus. Vai meditācija cilvēka prātu padara atvērtu demoniem? Vai joga ir saules dieva pielūgšana un kā tās pozas no The OA, kas aktivizē enerģijas vai entities vai portālus? Vai DMT, sēnes un ahujaska īstenībā nav nekāds garīgais instruments, bet gan gara inde? Cik no cilvēkiem ir cilvēki, cik no viņien ir walk-ins un she's-not-there-s? Am I here? I mean right now, I am full-on sickboy here.

No otras puses, šīs unheimlich atziņas manī ir radījušas savādu mieru un stingrību, un izpratni, kāpēc bībeles draudi un brīdinājumi ir tik urgent. Manī ir apsīkusi vēlme un nepieciešamība meklēt jebko ārpus sevis un lūgšanas. Man šķiet patiesība ir tik vienkārša un tuva un inalienable. Tas nav nekas, ko ir jāmeklē un jāatrod, bet drīzāk tas, kas ir jādara ar katru elpu, ar katru laika sprīdi. Tātad tas man jau ir, ar katru mirkli, ko dzīvoju un mijiedarbojos ar pasauli. So es secinu, ka jebkas, kas mani attālina no parastas dzīvošanas, ir sort of a death-wish, kas mani attālina no visa, jeb vienīgā, kas ir labs un vērtīgs.