Man šķiet tad, kad es nomiršu un viss šis būs beidzies, un es piedzīvošu īstu atvieglojumu un mieru, es saļimšu un raudāšu tik ilgi un tik gauži un tik neremdināmi.
Visticamāk es vairs nejutīšos kā cilvēks. Es iedomājos, ka prāts vienā brīdī izšķīdīs un paliks citādāka apziņa, bet ar 'sevis' sajūtu. Es nezinu, es ceru, ka man tur būs kāds stūrītis un iespēja no atvieglojuma paraudāt gara asarām kaut vai. Manuprāt, simts reizes baisāk ir dzīvot.