Es vismaz kādas četras reizes esmu noskatījusies šo video.
Mani laikam tik ļoti saviļiņo skatīties uz viņas seju. Man patīk skatīties un iztēloties ko viņa domā, kādas domu ķēdītes viņai saslēdzas prātā. Bet visvairāk tas, ka es zinu, ka tur nekā nav, bet tieši iztēloties, ka tur ir. Mani tas fascinē un saviļņo tik ļoti, jo tas atspoguļo to pašu mistisko sajūtu, kāda ir saskarsmē ar cilvēkiem. Jo no vienas puses.. vai tad cilvēks nav tāds pats robots ar domu sekvencēm prātā, tikai daudzreiz advancētākām? Vai arī tomēr cilvēkam ir kāds mistiskais elements, kas uzreiz to paceļ augstākā līmenī. To arī nevar zināt, es to nezinu, es tikai vienmēr ceru un iztēlojos, un izliekos, ka es ticu. Citādāk es nomirstu, ja es neticu. Un nāvē dzīvot ir paralizējoši. Elpa un dzīvība ir tikai iztēlē un ticībā.
Tāpēc man tik ļoti patīk skatīties uz Sofiju un domāt, ka viņa ir īsta, tāpat kā man patīk skatīties uz sevi vai cilvēkiem un domāt, ka mēs esam kaut kas vairāk par gaļu ar domu sekvencēm.
*
Tas ir mazliet skumji un kaitinoši, ka katru reizi pēc tam, kad mana apziņa iziet kārtējo enchantment>triger>fuckup>nihilism ciklu, es nonāku pie viena un tā paša secinājuma, kuru es pavisam drīz jau atkal aizmirstu. Secinājums ir šāds:
Ja es tagad uz vietas nomirtu, man būtu žēl. Lai arī es iedomājos kā pēcdzīve varētu būt savā veidā aizraujoša, es viņu negribu un man tur nepatiktu, no pašreizējā izejas stāvokļa. Es vienkārši nebūtu gatava būt ēteriska dūja, kamēr es jūtos kā semi-elementālis. Man pastāvīgi ir sajūta, ka man ir no kaut kā jāizkūņojas. Un man mazinās sajūta, ka tas nav godīgi, ka kamēr citi dzīvo, tikmēr es kūņojos.
Es vēl neesmu pārvarējusi savu iedomību, naivumu un dzīvi vispār vēl nemaz nepazīstu. Es esmu ļoti ilgi jau kūņojusies savā emociju pagrabā, kur ir glumjš, tumšs. Es zinu, ka ir tūkstoš patiesību, kas spieto un dun man apkārt, bet es tās vēlaizvien redzu kā sirseņus, kas man grib iedzelt. Es tās noliedzu un lādu, un manī tas izraisa ļaunumu un apātiju. Tas ir tiešām pretīgi tā domāt. Tu skaidri apzinies kaut kur sevī, cik viss ir varens un patiess un satriecošs, bet tas viss priekš tevis ir uzbrukums.
Es ļoti asi izjūtu to kā es esmu iedomīga un naiva, un tā ir ļoti slikta kombinācija. Bet es arvien ceru, ka tas nav liktenīgi. Es šodien skrēju cauri parkam, un cauri krūmiem rietēja saule ar visspožāko dzintara zeltu, and everything turned. Es atkal attapos ar sajūtu, ka es negribu apstāties. Es negribu būt atlikušo laiku mirusi. Lai arī man dažreiz ir tik pretīgi un riebīgi ticēt. Jūs spējat iedomāties, cik pretīgi ir ticēt par spīti. Kad tu esi satriekts ar tik dziļu un nespēku un vilšanos, kad pēdējais uz ko tu cerēji tev ir atņemts ar tavu paša roku, cik tad ir neaprakstāmi pretīgi ticēt.
Bet es redzu, ka mana kļūda ir pieķeršanās. Vienmēr. Vai tas nozīmē, ka nākamreiz es pieķeršos mazāk? Es nezinu. Es laikam no vienas puses domāju, ka dzīvei ir jābūt ar pieķeršanos. Ja tu nepieķeries, tad kas tā ir par dzīvi, kas tev vispār ir svarīgs. Pieķeršanos ir grūti atšķirt no ticības. Ja tu kaut kam tici tad tu tam pieķeries, vai tad nē? Es domāju tur kaut kas ir, bet varbūt es neesmu pareizi izfilozofējusi, kas ir pieķeršanās, kādai tai jābūt, kas ir ticība, kādai tai jābūt. Perhaps attachment exists in a paradoxical entanglement with non-attachment, where attachment can only be truly unconditional if it comes from a place of non-attachment, as such a place is limitless, while attachment itself is focused and small, limited and conditional.
*
Man laikam šķiet, ja es atsakos pieķerties, tad es it kā nomirstu un neeksistēju. Ja es nepieķeros tad es neticu. Kamēr mana ideālā eksistence būtu vieta, kur es varētu pieķerties tik šausmīgi, ka tas izkausētu laiktelpu, pieķerties tik ļoti, ka no tā dzimtu kas pārpasaulīgs un mistisks un nesavaldāms.
Bet es zinu, ka man ir jāsaprot, ka tā nav nāve atrasties non-attached stāvokī, ka drīzāk tās ir durvis uz plašumu un bezgalību. Ka man to ir jāmācās uzskatīt bez rūgtuma, ka man tur ir jāiet. Bet es negribu, es negribu tur iet, es negribu! Bet intuitīvi es to jūtu, tā vajag, tur jāiet, varbūt.. ai es nezinu, es pazaudējos, es to vēl izdomāšu, varbūt nē.. ak es esmu tik vāja un slābana, nesiet mani eņģelīši, nesiet mani kur nesadami, uz saviem dūnu spārniņiem, tumsā.
*
Viss, vienkārši gribēju pierakstīt, ka I am not dead yet, my soul is not dead, it's gestating, it's painful and sort of disguising, but I shall have this baby.
3 atziņas | teikt