Man dažreiz šķiet, ka pasaule kustās līdzi tam, kas notiek manā sirdī. It sevišķi laikapstākļi, bet vispār arī politiskie notikumi.

Es jau zinu, ka ir jāpasakās par katru lauztās sirds instanci. Jo tad no sirds iztek sarkanā mīlestības suliņa, kas arī mirdz violeti un zili un brilijanti, un varbūt smaržo pēc avenēm un vaniļas un piededzināta cukura, un ir atdzīvinošs eleksīrs, kas pārklāj ievainojumus un raisa superspējas.

Pain Pain Pain.

Love Love Love.

Kad es atgūstu sevi un atceros to kāda es esmu nenovaldāmi mežonīga mīlestības aumaļa, es gribu katram cilvēkam mazgāt un bučot kājas un atdot visu, atdot, iedot, dot, dāvāt, izdabāt un aptecēt ar bezgalīgu pacietību un uzmanību, sevi uzupurēt brutāli un līdz galam, kā nezvēram rēcot un plosot jebkādas atlikušās sevis-svarīguma paliekas.

Šķiet jo vairāk mana sirds salūzt, jo vairāk dāvanas Dievs pēc tam dod, un es kļūstu taisnāka.

Bet es vēlarvien esmu tik maza un melna un greiza. Dievs pielabo pa mazumiņam, tā lai es izturētu un izdzīvotu.

Dievs tevi iemet dziļā ūdenī, un tikai pēdējā brīdī izglābj, un tad nedrīkst apvainoties, jo tad viņš tevi izceļ tik siltā saulītē, ka sirds aizdegas un asaras tik silti plūst pār vaigiem un ir dzidrs mīlestības eleksīrs.