Šodien stāvot garšvielu sadaļā Sainsbury's es gandrīz apraudājos aiz savām sāpēm par to kā man pietrūkst Turcijas. Tāpēc es šeit uzrakstīšu pa daļām visu, lai tas atvieglotu manu sirdi. Sākšu ar labāko brīvdienu dienu, ko es nespēju izskaidrot un kas man atlauza sirdi.
*
Bet pirms es jebko rakstu, es gribu uzrakstīt, ka es sāku nojaust (kognitīvi) kā strādā pasaule. Pasaule ir milzīga kustība, kur viss kustās reizē, un tā samet lietas, notikumus, cilvēkus kā tai kārojas aiz mīlestības bezgalīgas un radošas, daiļas. Cilvēks ar savu prātu vai nu sašķoba vai atļauj tās ritumu. Dzīves patiesīgais ritums ir tik žilbinošs un skaists un maigs, ka tas šausmīgi sāp, tāpēc cilvēki bieži sašķoba ritumu tā, lai viņiem tās sāpēs nebūtu visas uzreiz jāpiedzīvo. Tās pat nav sāpes, bet drīzāk Spējums. Daži cilvēki ir izturīgāki, bet daži ir vāji tā kā es, un pastāvīgi sašķoba ritumu, lai viss nebūtu jāuztver reizē. Bet tā ir traģēdija, jo nav lielāku sāpju par atsacīšanos no dzīves, tās rituma un spējuma.
Esmu sapratusi, ka ir divas lietas, kam reliģiozi jāpakārto dzīve. Cilvēkam ir jābūt možam, lai atpazītu lietas, notikumus, cilvēkus, kas pie viņa ir ieradušies, lai viņu mainītu. Un cilvēkam ir jābūt pilnībā atvērtam, tīram. Es bieži esmu tik pilna sāpju un tik saspīlējusies savā frame of reference, ka es dzīvi uztveru tikai pa kādiem 3%, pārējo nelaižu klāt. Jo atvērtāks ir cilvēks, jo dziļāk viņš spēj piedzīvot dzīvi. Jebkas, kas ar viņu notiek, attiecīgi var būt dziļa un multidimensionāla, emocionāla pieredze, kas ir a fucking painful thrill, vai arī pliekana noliegšanās, noslēgšanās, nāve. Redziet, dažreiz sanāk, ka tas ko mēs uzskatam par dzīvi ir nāve, kamēr tas no kā mēs baidāmies kā no nāves ir patiesībā dzīve.
*
Aizvakar no rīta mēs pamodāmies un devāmies lejā uz brokastīm. Es apēdu šķīvi ar ceptiem dārzeņiem, svaigiem dārzeņiem, zaļumiem, maizi, un šķīvi ar plūmēm, meloni un halvu, vīģēm, un divas krūzītes kafijas. Tad atpakaļ numuriņā uzvilku peldkostīmu, debeszilus šortus un tropisku topiņu, izlaidu matus, uzkrāsoju lūpas, nofočēju pēdējo reizi morning view no balkona, un devāmies uz pludmali. Aizgājām uz mūsu ierasto vietu pie blue lagoon, un es metos ūdenī. Pēc neilgas peldes nometos uz ļežaka un sāku lasīt Dostojevski. Pēc neilga laika pienāca pludmales čalis, kas kārto ļežakus un iznēsā dzērienus. Pasūtīju sev džinu ar toniku un māsai mohito. Sākām mazliet runāt par paraglaidošanu, teicu, ka pēcpusdienā mēs to darīsim, un viņš mazliet pastāstīja kā un cikos tas notiek. Teicu, ka ka mēs šeit esam jau trīs dienas, un viņš bija pārsteigts, ka nebija mūs redzējis iepriekš. Visu rītu uztraucos par paraglaidu, tāpēc bailīgi dzerstījos ar džinu, kas bija saliets pusglāze. Tad bija pienācis laiks iet, devāmies uz viesnīcu, kur mūs savāca un aizveda uz ofisu. Tur bija vairāki instruktorčaļi, sākām runāt ar vienu no viņiem, kurš bija turks, bet bija ilgi dzīvojis Austrālijā un bija diezgan rietumniecisks with that jack of all trades slightly fuckboy (sorry but turned out to be true) feel. Pēc neilga laika sasēdāmies busiņā un braucām uz Babadaģ virsotni, kas atradās 2000 metru augstu. Mašīna ātri un pārgalvīgi līkumoja pa šauru un slīpu smilšu ceļu starp priedēm augstāk un augstāk kalnā pie debesīm. Pa ceļam runājām ar instruktor-čali, kamēr māsa wowzeroja ārā pa logu un gandrīz lēkāja sēdeklī, kamēr es krindžoju un klusi meditēju uz deep house mūziku, ko čaļi bija skaļi uzlikuši. Uzbraucot kalna galā, man bija totāls tuvumā tālumā nā na nā na nā. Debesu bija tik daudz un tālu, ka es to nespēju kognizēt, un vienkārši skatījos uz krāsiņām, zilu, pelēku, rozā, smilšukrāsu. Tad bija pienācis laiks iestrapoties. Mans instruktors bija mazliet īsāks par mani un ļoti nonšalants. Māsas instruktors bija runātīgais čalis. Kad es ieraudzīju, no kurienes būs jākrīt mani pārņēma mazliet absurda sajūta, jo tā bija 45 grādu slīpa smilšaina virsma zem kuras ir 2000 metru aiza, bet man kājās bija stulbas nāriņu sandales, bez saķeres. Es nodomāju, ka oh well what is life anyways I don't mind it I don't mind anything fuck me up. Nošļūcu lejā uz aizu, kamēr mans instruktors ķiberējās gar izpletni. tad viņš beidzot pieāķējās, uzlika uz portable tumbiņas despacito un bija laiks. Mēs sākām iet un tad skriet, bet es laikam kaut ko izdarīju nepareizi, pārstāju skriet, tāpēc māsas instruktors, skrēja mums pakaļ un mūs iegrūda no mugurpuses, pats nokrītot un gandrīz noslīdot aizā. Pēcāk viņš pateica, ka mana pacelšanās bija dodgy. I'm glad he lived because he is a nice human with fiery heart.
Kad mēs nokritām no kalna, mēs pēkšņi bijām debesīs, kur bija bezgalība un miers. Viss bija skaists, un es nesapratu, kas man jādara, tāpēc es vienkārši sēdēju un teicu wow. Es domāju par to, ko Džeims Bonds domāja te paraglaidojot. Vispār es jutos diezgan absurdi vienkārši sēžot debesīs. Skaisti un absurdi. Tad pēc kādām 20 minūtēm dreifēšanas virs okēana, man sāka mazliet griezties galva, drebēt kājas un piezagās slikta dūša. Es mazliet cietu 5 minūtes, bet tad jau bija jālaižas lejā, kas bija labi, citādāk es būtu vēmusi uz promenādes for sure. Nolaižoties graciozi kā kaijai, es nekad mūžā nebiju bijusi tik laimīga stāvot uz zemes. Es drebelīgi staigāju pa promenādi, starp palmām, tūristiem un paraglaidiem un instruktoriem ar savām saulenēm un nonšalantajiem smaidiem, jutos sirreāli. Pēc tam, kam māsa arī atlidoja mēs apmainījāmies ar telefoniem ar runātīgo čali koķeti, kurš prasīja māsai, ka grib mūs vest uz citu pakalnu skatīties saulrietu un dzert vīnu.
Devāmies atpakaļ uz mūsu pludmali un ļežakiem, cīnoties ar sliktu dūšu un overall drebelīgumu un afektu, un zvērot nekad vairs neparaglaidot. Nonākusi pludmalē es uzreiz metos ūdenī, kas man ļoti palīdzēja. Tur es kādas 40 minūtes peldēju, dreifēju, stāvēju, gulēju, meditēju, līdz atguvu līdzsvaru. Kamēr spītīgi pavadīju laiku ūdenī, redzēju ka māsa runā gandrīz 30 minūtes ar to pašu iepriekšējo pludmales čali. Izkāpusi krastā, es grauzu sēmuškas, kamēr māsa gāja peldēt. Es sēdēju un biju blissed out to the maximum capacity. Es atrados paradīzē un zināju, ka šī ir mana laimīgākā dzīves diena. Kad māsa atgriezās, pēc neilga laika mēs redzam, ka pludmales čalis nāk ar trīs kafijas krūzēm pie mums. Rietēja saule, mēs dzērām kafiju, viņš pīpēja, un mēs runājām par Truciju, armiju, reliģiju, ceļošanu, islāmu, viņa dzīvi, viedokļiem. Tad viņš noņēma savas melnās saulesbrilles, un viņs izskatījās mazliet pēc Andrew Garfielda, un es skatījos uz viņa seju kamēr viņš runā, un dzēru kafiju, kamēr man žūst peldokstīms un riet saule un smaržo pēc okeāna un pūš silts vējš un pēdas spēlējas ar oļiem. Oh the ache. Un es nespēju noticēt cik priecīgu mani var padarīt cilvēka seja un vaibsti un runāšana, un es gribēju viņam prasīt jautājumus un aiztikt viņa sirdi, bet es vienkārši impotenti sēdēju un klausījos un teicu dažas lietas un saule rietēja un laiks iztecēja.
Viņš pastāstīja, ka dienēja armijā, kas Trucijā ir obligāta. Tā kā viņš ir garš, ir studējis un attapīgs, viņu ātri paaugstināja un viņš kļuva gan par miesassargu gan seržantu. Viņš pastāstīja, ka vienreiz viņš apsargāja Amerikas ēku Afganistānā, kad tai piebrauca melna, liela kruta mašīna ar tumšiem logiem. Viņam bija jāpārbauda visas mašīnas, bet šīs mašīnas vadītājs atsacījās sadarboties un ar ieroci draudēja viņam. Viņš esot atteicis, ka viņi var viņu nošaut, bet tad pārējie viņa kolēģi kas tur bija septiņi savukārt nošaus viņu vadītāju. Tad no mašīnas negribīgi izkāpa vairāki arābu džeki ar garām bārdām un pieprasīja, lai viņš sazvana savu superior. Kad viņš tā izdarīja, tad superior pavēlēja viņus palaist cauri bez pārbaudes. Viņš pastāstīja, ka armijas iekšienē visi zināja, ka Amerika sadarbojas ar arābiem un teroristiem, pārdod ieročus. Pēc tam, kad viņš pameta armiju, viņu sešus mēnešus izsekoja, un runājot pa telefonu viņš dzirdēja interferences.
Pēc kādām 40 minūtēm, kad saule bija norietējusi, viņš teica, ka grib mūs aizvest uz lidostu (jo mums pusnaktī bija lidojums atpakaļ uz Londonu.) Mēs ar māsu saskatījāmies, un es sevi ienīdu par to, ka vīrietis vienmēr sievietei ir bīstams un drauds, lai cik laipns viņš racionāli šķistu. Vienmēr ir irracionālas bailes un apziņa par vīrieša spēku un pārākumu, un sievietes vājumu un bezpalīdzību. Mēs kādas pāris minūtes teicām, ka tas nav iespējams, ka viņš ir pārāk laipns. Bet viņš turpināja uzstāt, teica, ka dzīvo viens un viņam vakaros nav ko darīt un viņam patīk braukt ar mašīnu un ka mēs esam labi cilvēki un viņš grib mums palīdzēt. Viņš pirms tam teica, ka viņa misija strādājot pludmalē ir mainīt one tourist's mind at a time, about how Turkish people are kind. Es skatījos uz māsu ar skatienu, kas saka, ka lai viņa izlemj, un viņa piekrita.
Mēs sapakojām savus sāļos pludmales dvieļus, semuškas, grāmatas un devāmies projām. Viņš izmeta mūs pie viesnīcas lai savāktu mūsu mantas. Ko mēs frantically un neticībā darījām. Kamēr mēs vācām mantas, es māsai komunicēju, cik pārgalvīgi un neiespējami ir sēsties sveša turka mašīnā uz lidostu, kas ir stundas brauciens. Bet es piemtināju, ka ja arī viņš mūs izmantos un nogalinās, viņš vismaz ir smuks un patīkams, so it is not the worst way to go.
Ā, pirms tam mēs viņam teicām, ka ja jau viņš mūs ved uz lidostu, mēs viņam izmaksāsim vakariņas, jo pašas taisījāmies ēst.
Atgriezušās viņa mašīnā, viņš teica, ka tagad brauks uz savu māju pārģērbties. Man smadzenēs visu laiku bija sarkans luksofors, bet arī tāds padevīgs dzīves padeviens. Atbraukušas pie viņa mājas gaidījām mašīnā, kamēr viņš iegāja iekšā. Viņam pie mājas bija melns suņuks, kurš viņš teica pieder Angļu pārim kaimiņos, un viņu sauc Arab. Tad viņš iznāca no savas mājas, bija uzvilcis balta sbikses un tumši zilu reklu un iesmaržojies. Tad mēs kādu laiku braucām uz netālo pilsētiņu prom no pludmales. Viņš prasīja vai mums nav nekas pretī iet uz Itāļu resi, jo viņam patīkot. Mēs tikai visam neticībā piekritām.
Atbraukuši uz resi, apsēdāmies pie galdiņa uz balkona pretī moskai. Allāhs dziedāja. Es pasūtīju vegānu picu, māsa pastu ar tomātu mērci un viņš fahitas. Mēs ēdām un runājam un I was exhilarated. Mēs noskaidrojām, ka viņš ir viens no demokrātiskajiem, politski aizrautīgajiem turkiem, kam besī Erdogans un kurš uzdrīkastas par to runāt publiski, kurš tic Dievam, bet neredz neticīgos kā sātana iemiesojumus. Viņam patīk drāmas filmas un viņš lasa Dostojevski, Puškinu un Hesi. Viņš pēc horoskopa ir Vēzis un viņam ir 8 brāļi un 4 māsas, un viņš dzīvē ir paspējis atvērt savu restorānu, kurš bankrotēja pēc tam kad viņš to atdeva brālim, kuram vajadzēja naudu priekš ģimenes. Viņš pats ļoti vēlas ģimeni un gaida kad sastaps īsto meiteni, un viņš ir patriots un ciena ģimenes vērtības. Vienu brīdi, kad mēs pieskārāmies reliģijas tēmai, es sāku kaislīgi stāstīt par Kristietību un grēku, uz ko viņš tikai smaidīja, šķiet zīmīgi.
Pēc vakariņām, kad atnesa čeku, viņš momentā izvilka naudu, uz ko mēs dramatiski protestējām. Tomēr pēc dažu minūšu dramatiskiem protestiem, mēs zaudējām, jo viņš bija kā klints un akmens un svins, un pat neļāva mums atstāt dzeramnaudu. Ap šo brīdi mēs bijām absolūti mirušas.
Tad mēs kādas 30 minūtes pastaigājām pa pilsētu, kamēr viņš mums Instā rādīja savas armijas bildes un video, kur viņu intervēja sakarā ar viņa burgeru restorānu. I was blissed out and probably in love.
Es visvairāk vīrietī apbrīnoju agenda-less laipnību.
Tad mēs iegājām veikalā nopirkt viņam vēl cigaretes, un devāmies atpakaļ uz mašīnu braukt uz lidostu. Viņš uzlika foršu čilautīgu mūziku un mēs vēl runājām par visādām lietām. I was so happy being in that car. It is sad, how it is only one time happening in the universe and time and space. Vēl arī es visu laiku biju pārbijusies, ka pēdējā brīdī viņš izrādīsies ļaundaris.
Mēs braucām stundu. Pa ceļam viņš apstājās, lai ielietu degvielu, un es uzreiz brēcu, ka es gribu par to maksāt vai arī viņam nopirkt saldējumu, es lūdzos. Bet tajā vietā viņš atsacījās un nopirka man iced coffee bundžiņā. Mēs ar māsu turpinājām mirt.
Tad vienā brīdī es secināju, ka ceļā vairs nav zīmes uz lidostu, un ka mēs iespējams esam aizvestas tālāk nekā vajadzēja. Es atsēdos dziļāk sēdeklī ar truša acīm, un filozofēju par savu dzīvību un par cilvēka kapacitāti būt neparedzamam un ļaunam. Bet neilgi pēc tam, viņš pats secināja, ka ir aizbraucis pa tālu un mums atvainojās. Viņš prasīja, kāpec vairs nerunāju un vai esmu apvainojusies, ka viņš ir aizbraucis pa tālu. Es miru, apskāvu priekšējo sēdekli un teicu, ka nebūt nē, es esmu skumja.
Tad mēs nokļuvām lidostā un man palika slikti un es visa sāku trīcēt, varbūt no saules, varbūt no afekta. Mēs apskāvāmies un šķīrāmies.
*
Es nezināju, ka pasaulē ir tik laipni cilvēki, tik daudz laipnības, it sevišķi jaunu zēnu vidū. Es esmu mirusi un man nāk raudiens. Es gribu izkust pilnīgi pie viņa kājām. Bet viss ko es varu izdarīt ir nolaikot viņa Instas postu un pievienot viņu Feisbukā.
*
Dzīve.
*
Bet pirms es jebko rakstu, es gribu uzrakstīt, ka es sāku nojaust (kognitīvi) kā strādā pasaule. Pasaule ir milzīga kustība, kur viss kustās reizē, un tā samet lietas, notikumus, cilvēkus kā tai kārojas aiz mīlestības bezgalīgas un radošas, daiļas. Cilvēks ar savu prātu vai nu sašķoba vai atļauj tās ritumu. Dzīves patiesīgais ritums ir tik žilbinošs un skaists un maigs, ka tas šausmīgi sāp, tāpēc cilvēki bieži sašķoba ritumu tā, lai viņiem tās sāpēs nebūtu visas uzreiz jāpiedzīvo. Tās pat nav sāpes, bet drīzāk Spējums. Daži cilvēki ir izturīgāki, bet daži ir vāji tā kā es, un pastāvīgi sašķoba ritumu, lai viss nebūtu jāuztver reizē. Bet tā ir traģēdija, jo nav lielāku sāpju par atsacīšanos no dzīves, tās rituma un spējuma.
Esmu sapratusi, ka ir divas lietas, kam reliģiozi jāpakārto dzīve. Cilvēkam ir jābūt možam, lai atpazītu lietas, notikumus, cilvēkus, kas pie viņa ir ieradušies, lai viņu mainītu. Un cilvēkam ir jābūt pilnībā atvērtam, tīram. Es bieži esmu tik pilna sāpju un tik saspīlējusies savā frame of reference, ka es dzīvi uztveru tikai pa kādiem 3%, pārējo nelaižu klāt. Jo atvērtāks ir cilvēks, jo dziļāk viņš spēj piedzīvot dzīvi. Jebkas, kas ar viņu notiek, attiecīgi var būt dziļa un multidimensionāla, emocionāla pieredze, kas ir a fucking painful thrill, vai arī pliekana noliegšanās, noslēgšanās, nāve. Redziet, dažreiz sanāk, ka tas ko mēs uzskatam par dzīvi ir nāve, kamēr tas no kā mēs baidāmies kā no nāves ir patiesībā dzīve.
*
Aizvakar no rīta mēs pamodāmies un devāmies lejā uz brokastīm. Es apēdu šķīvi ar ceptiem dārzeņiem, svaigiem dārzeņiem, zaļumiem, maizi, un šķīvi ar plūmēm, meloni un halvu, vīģēm, un divas krūzītes kafijas. Tad atpakaļ numuriņā uzvilku peldkostīmu, debeszilus šortus un tropisku topiņu, izlaidu matus, uzkrāsoju lūpas, nofočēju pēdējo reizi morning view no balkona, un devāmies uz pludmali. Aizgājām uz mūsu ierasto vietu pie blue lagoon, un es metos ūdenī. Pēc neilgas peldes nometos uz ļežaka un sāku lasīt Dostojevski. Pēc neilga laika pienāca pludmales čalis, kas kārto ļežakus un iznēsā dzērienus. Pasūtīju sev džinu ar toniku un māsai mohito. Sākām mazliet runāt par paraglaidošanu, teicu, ka pēcpusdienā mēs to darīsim, un viņš mazliet pastāstīja kā un cikos tas notiek. Teicu, ka ka mēs šeit esam jau trīs dienas, un viņš bija pārsteigts, ka nebija mūs redzējis iepriekš. Visu rītu uztraucos par paraglaidu, tāpēc bailīgi dzerstījos ar džinu, kas bija saliets pusglāze. Tad bija pienācis laiks iet, devāmies uz viesnīcu, kur mūs savāca un aizveda uz ofisu. Tur bija vairāki instruktorčaļi, sākām runāt ar vienu no viņiem, kurš bija turks, bet bija ilgi dzīvojis Austrālijā un bija diezgan rietumniecisks with that jack of all trades slightly fuckboy (sorry but turned out to be true) feel. Pēc neilga laika sasēdāmies busiņā un braucām uz Babadaģ virsotni, kas atradās 2000 metru augstu. Mašīna ātri un pārgalvīgi līkumoja pa šauru un slīpu smilšu ceļu starp priedēm augstāk un augstāk kalnā pie debesīm. Pa ceļam runājām ar instruktor-čali, kamēr māsa wowzeroja ārā pa logu un gandrīz lēkāja sēdeklī, kamēr es krindžoju un klusi meditēju uz deep house mūziku, ko čaļi bija skaļi uzlikuši. Uzbraucot kalna galā, man bija totāls tuvumā tālumā nā na nā na nā. Debesu bija tik daudz un tālu, ka es to nespēju kognizēt, un vienkārši skatījos uz krāsiņām, zilu, pelēku, rozā, smilšukrāsu. Tad bija pienācis laiks iestrapoties. Mans instruktors bija mazliet īsāks par mani un ļoti nonšalants. Māsas instruktors bija runātīgais čalis. Kad es ieraudzīju, no kurienes būs jākrīt mani pārņēma mazliet absurda sajūta, jo tā bija 45 grādu slīpa smilšaina virsma zem kuras ir 2000 metru aiza, bet man kājās bija stulbas nāriņu sandales, bez saķeres. Es nodomāju, ka oh well what is life anyways I don't mind it I don't mind anything fuck me up. Nošļūcu lejā uz aizu, kamēr mans instruktors ķiberējās gar izpletni. tad viņš beidzot pieāķējās, uzlika uz portable tumbiņas despacito un bija laiks. Mēs sākām iet un tad skriet, bet es laikam kaut ko izdarīju nepareizi, pārstāju skriet, tāpēc māsas instruktors, skrēja mums pakaļ un mūs iegrūda no mugurpuses, pats nokrītot un gandrīz noslīdot aizā. Pēcāk viņš pateica, ka mana pacelšanās bija dodgy. I'm glad he lived because he is a nice human with fiery heart.
Kad mēs nokritām no kalna, mēs pēkšņi bijām debesīs, kur bija bezgalība un miers. Viss bija skaists, un es nesapratu, kas man jādara, tāpēc es vienkārši sēdēju un teicu wow. Es domāju par to, ko Džeims Bonds domāja te paraglaidojot. Vispār es jutos diezgan absurdi vienkārši sēžot debesīs. Skaisti un absurdi. Tad pēc kādām 20 minūtēm dreifēšanas virs okēana, man sāka mazliet griezties galva, drebēt kājas un piezagās slikta dūša. Es mazliet cietu 5 minūtes, bet tad jau bija jālaižas lejā, kas bija labi, citādāk es būtu vēmusi uz promenādes for sure. Nolaižoties graciozi kā kaijai, es nekad mūžā nebiju bijusi tik laimīga stāvot uz zemes. Es drebelīgi staigāju pa promenādi, starp palmām, tūristiem un paraglaidiem un instruktoriem ar savām saulenēm un nonšalantajiem smaidiem, jutos sirreāli. Pēc tam, kam māsa arī atlidoja mēs apmainījāmies ar telefoniem ar runātīgo čali koķeti, kurš prasīja māsai, ka grib mūs vest uz citu pakalnu skatīties saulrietu un dzert vīnu.
Devāmies atpakaļ uz mūsu pludmali un ļežakiem, cīnoties ar sliktu dūšu un overall drebelīgumu un afektu, un zvērot nekad vairs neparaglaidot. Nonākusi pludmalē es uzreiz metos ūdenī, kas man ļoti palīdzēja. Tur es kādas 40 minūtes peldēju, dreifēju, stāvēju, gulēju, meditēju, līdz atguvu līdzsvaru. Kamēr spītīgi pavadīju laiku ūdenī, redzēju ka māsa runā gandrīz 30 minūtes ar to pašu iepriekšējo pludmales čali. Izkāpusi krastā, es grauzu sēmuškas, kamēr māsa gāja peldēt. Es sēdēju un biju blissed out to the maximum capacity. Es atrados paradīzē un zināju, ka šī ir mana laimīgākā dzīves diena. Kad māsa atgriezās, pēc neilga laika mēs redzam, ka pludmales čalis nāk ar trīs kafijas krūzēm pie mums. Rietēja saule, mēs dzērām kafiju, viņš pīpēja, un mēs runājām par Truciju, armiju, reliģiju, ceļošanu, islāmu, viņa dzīvi, viedokļiem. Tad viņš noņēma savas melnās saulesbrilles, un viņs izskatījās mazliet pēc Andrew Garfielda, un es skatījos uz viņa seju kamēr viņš runā, un dzēru kafiju, kamēr man žūst peldokstīms un riet saule un smaržo pēc okeāna un pūš silts vējš un pēdas spēlējas ar oļiem. Oh the ache. Un es nespēju noticēt cik priecīgu mani var padarīt cilvēka seja un vaibsti un runāšana, un es gribēju viņam prasīt jautājumus un aiztikt viņa sirdi, bet es vienkārši impotenti sēdēju un klausījos un teicu dažas lietas un saule rietēja un laiks iztecēja.
Viņš pastāstīja, ka dienēja armijā, kas Trucijā ir obligāta. Tā kā viņš ir garš, ir studējis un attapīgs, viņu ātri paaugstināja un viņš kļuva gan par miesassargu gan seržantu. Viņš pastāstīja, ka vienreiz viņš apsargāja Amerikas ēku Afganistānā, kad tai piebrauca melna, liela kruta mašīna ar tumšiem logiem. Viņam bija jāpārbauda visas mašīnas, bet šīs mašīnas vadītājs atsacījās sadarboties un ar ieroci draudēja viņam. Viņš esot atteicis, ka viņi var viņu nošaut, bet tad pārējie viņa kolēģi kas tur bija septiņi savukārt nošaus viņu vadītāju. Tad no mašīnas negribīgi izkāpa vairāki arābu džeki ar garām bārdām un pieprasīja, lai viņš sazvana savu superior. Kad viņš tā izdarīja, tad superior pavēlēja viņus palaist cauri bez pārbaudes. Viņš pastāstīja, ka armijas iekšienē visi zināja, ka Amerika sadarbojas ar arābiem un teroristiem, pārdod ieročus. Pēc tam, kad viņš pameta armiju, viņu sešus mēnešus izsekoja, un runājot pa telefonu viņš dzirdēja interferences.
Pēc kādām 40 minūtēm, kad saule bija norietējusi, viņš teica, ka grib mūs aizvest uz lidostu (jo mums pusnaktī bija lidojums atpakaļ uz Londonu.) Mēs ar māsu saskatījāmies, un es sevi ienīdu par to, ka vīrietis vienmēr sievietei ir bīstams un drauds, lai cik laipns viņš racionāli šķistu. Vienmēr ir irracionālas bailes un apziņa par vīrieša spēku un pārākumu, un sievietes vājumu un bezpalīdzību. Mēs kādas pāris minūtes teicām, ka tas nav iespējams, ka viņš ir pārāk laipns. Bet viņš turpināja uzstāt, teica, ka dzīvo viens un viņam vakaros nav ko darīt un viņam patīk braukt ar mašīnu un ka mēs esam labi cilvēki un viņš grib mums palīdzēt. Viņš pirms tam teica, ka viņa misija strādājot pludmalē ir mainīt one tourist's mind at a time, about how Turkish people are kind. Es skatījos uz māsu ar skatienu, kas saka, ka lai viņa izlemj, un viņa piekrita.
Mēs sapakojām savus sāļos pludmales dvieļus, semuškas, grāmatas un devāmies projām. Viņš izmeta mūs pie viesnīcas lai savāktu mūsu mantas. Ko mēs frantically un neticībā darījām. Kamēr mēs vācām mantas, es māsai komunicēju, cik pārgalvīgi un neiespējami ir sēsties sveša turka mašīnā uz lidostu, kas ir stundas brauciens. Bet es piemtināju, ka ja arī viņš mūs izmantos un nogalinās, viņš vismaz ir smuks un patīkams, so it is not the worst way to go.
Ā, pirms tam mēs viņam teicām, ka ja jau viņš mūs ved uz lidostu, mēs viņam izmaksāsim vakariņas, jo pašas taisījāmies ēst.
Atgriezušās viņa mašīnā, viņš teica, ka tagad brauks uz savu māju pārģērbties. Man smadzenēs visu laiku bija sarkans luksofors, bet arī tāds padevīgs dzīves padeviens. Atbraukušas pie viņa mājas gaidījām mašīnā, kamēr viņš iegāja iekšā. Viņam pie mājas bija melns suņuks, kurš viņš teica pieder Angļu pārim kaimiņos, un viņu sauc Arab. Tad viņš iznāca no savas mājas, bija uzvilcis balta sbikses un tumši zilu reklu un iesmaržojies. Tad mēs kādu laiku braucām uz netālo pilsētiņu prom no pludmales. Viņš prasīja vai mums nav nekas pretī iet uz Itāļu resi, jo viņam patīkot. Mēs tikai visam neticībā piekritām.
Atbraukuši uz resi, apsēdāmies pie galdiņa uz balkona pretī moskai. Allāhs dziedāja. Es pasūtīju vegānu picu, māsa pastu ar tomātu mērci un viņš fahitas. Mēs ēdām un runājam un I was exhilarated. Mēs noskaidrojām, ka viņš ir viens no demokrātiskajiem, politski aizrautīgajiem turkiem, kam besī Erdogans un kurš uzdrīkastas par to runāt publiski, kurš tic Dievam, bet neredz neticīgos kā sātana iemiesojumus. Viņam patīk drāmas filmas un viņš lasa Dostojevski, Puškinu un Hesi. Viņš pēc horoskopa ir Vēzis un viņam ir 8 brāļi un 4 māsas, un viņš dzīvē ir paspējis atvērt savu restorānu, kurš bankrotēja pēc tam kad viņš to atdeva brālim, kuram vajadzēja naudu priekš ģimenes. Viņš pats ļoti vēlas ģimeni un gaida kad sastaps īsto meiteni, un viņš ir patriots un ciena ģimenes vērtības. Vienu brīdi, kad mēs pieskārāmies reliģijas tēmai, es sāku kaislīgi stāstīt par Kristietību un grēku, uz ko viņš tikai smaidīja, šķiet zīmīgi.
Pēc vakariņām, kad atnesa čeku, viņš momentā izvilka naudu, uz ko mēs dramatiski protestējām. Tomēr pēc dažu minūšu dramatiskiem protestiem, mēs zaudējām, jo viņš bija kā klints un akmens un svins, un pat neļāva mums atstāt dzeramnaudu. Ap šo brīdi mēs bijām absolūti mirušas.
Tad mēs kādas 30 minūtes pastaigājām pa pilsētu, kamēr viņš mums Instā rādīja savas armijas bildes un video, kur viņu intervēja sakarā ar viņa burgeru restorānu. I was blissed out and probably in love.
Es visvairāk vīrietī apbrīnoju agenda-less laipnību.
Tad mēs iegājām veikalā nopirkt viņam vēl cigaretes, un devāmies atpakaļ uz mašīnu braukt uz lidostu. Viņš uzlika foršu čilautīgu mūziku un mēs vēl runājām par visādām lietām. I was so happy being in that car. It is sad, how it is only one time happening in the universe and time and space. Vēl arī es visu laiku biju pārbijusies, ka pēdējā brīdī viņš izrādīsies ļaundaris.
Mēs braucām stundu. Pa ceļam viņš apstājās, lai ielietu degvielu, un es uzreiz brēcu, ka es gribu par to maksāt vai arī viņam nopirkt saldējumu, es lūdzos. Bet tajā vietā viņš atsacījās un nopirka man iced coffee bundžiņā. Mēs ar māsu turpinājām mirt.
Tad vienā brīdī es secināju, ka ceļā vairs nav zīmes uz lidostu, un ka mēs iespējams esam aizvestas tālāk nekā vajadzēja. Es atsēdos dziļāk sēdeklī ar truša acīm, un filozofēju par savu dzīvību un par cilvēka kapacitāti būt neparedzamam un ļaunam. Bet neilgi pēc tam, viņš pats secināja, ka ir aizbraucis pa tālu un mums atvainojās. Viņš prasīja, kāpec vairs nerunāju un vai esmu apvainojusies, ka viņš ir aizbraucis pa tālu. Es miru, apskāvu priekšējo sēdekli un teicu, ka nebūt nē, es esmu skumja.
Tad mēs nokļuvām lidostā un man palika slikti un es visa sāku trīcēt, varbūt no saules, varbūt no afekta. Mēs apskāvāmies un šķīrāmies.
*
Es nezināju, ka pasaulē ir tik laipni cilvēki, tik daudz laipnības, it sevišķi jaunu zēnu vidū. Es esmu mirusi un man nāk raudiens. Es gribu izkust pilnīgi pie viņa kājām. Bet viss ko es varu izdarīt ir nolaikot viņa Instas postu un pievienot viņu Feisbukā.
*
Dzīve.
simfonija: Sia - Cheap Thrills
9 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}