nee nu jaa, buutiibaa, gan kopeeja irracionalitaate, gan racionalitaate. bet ja vienam peekshnji gribas, vai viens peekshnji paliek irracionaals, kameer otrs labo un deriigo saskata racionaalajaa, tad laikam likumsakariigi zuud saikne. man gan arii shkjiet, ka daudz beediigaak ir ja pats esi racionaals un noskatiities kaa otrs izveelas buut irracionaals. ja pats esi irracionaals tad racionaalais vnk shkjiet garlaiciigs, vai kaitinoshs nevis beediigs

Hm, tad izklausās, ka runa ir par kādu cilvēku/iem, kurš uzvedas iracionāli nodarot sev vai citiem pāri - tas ir indeed bēdīgi. Bet.. more importantly, no Tevis vienmēr nāk ārā meistarīgas yet effortless metaforas, piemēram, viss pēdējais paragrāfs, “siltā pašpietiekamības villainē” - es, jā

paldies par komplimentu, es vienmeer censhos piemekleet vistraapiigaakos vaardus, kaa attainot visaadus emociju juxtapositions, un prieks dzirdeet ka kaadam veel bez manis tie kaut kaa rezonee!

bet vispaar shis nav konkreeti par atsevishkju gadiijumu, bet gan vairaakiem, dazhaadiem cilveekiem, un varbuut pat pashu sevi, kas tieshi peedejaa gada laikaa ir uzvedushies atkaartoti irracionaali, pat peec tam kad mums ir bijushas garas, dziljas, sirsniigas sarunas par to kaa vajadzeetu pareizi dziivot (haha) taa, lai sev aiztaupiitu sirdseestus. un man shis viss liek domaat par to, kaa es aizvien skaidraak saskatu un atpaziistu to, kaa starp labiem jauniibas draugiem un pat gjimenes locekljiem, laika gaitaa iesaajas taads nekompromizeejoshs klusums, jo juus vienkaarshi atklaati paarkaapjat visas lietas un atzinjas ko kaadreiz esat izrunaajushi, vai ko kaut kad sen peec labaakaas sirds zinjas bijaat apnjeemushies. it kaa mees visi paaraak iebarikaadeejamies savaas irracionalitates vai racionalitaates poziicijaas un nespeejam no taam izrauties, lai shkjeersotu leeni bruukosho braaliibas, draudziibas, liidzjuutiibas tiltu vienam pie otra. es vienkaarshi nezinu kaa reagjeet uz cilveekiem, kas ir nelokaami savos uzskatos, vai driizaak uzskatu truukumaa, un dara preteeji un sev par sliktu. un man ljoti negribas, lai delj shitaa zuud kontakts ar cilveekiem. man riebjas tas klusums. es gribu lai cilveeki muuzhiigi paarvar sevi, un izveelas komunikaciju un labaako variantu, bet katru reizi, kad vinji to neizdara, it kaa iestaajas taada apaatija un klusums, un vienam otram vairs nav ko teikt.

Es arī gribu, lai cilvēki vienmēr tomēr izvēlas komunikāciju. Klusums liekas kā jaunībai piederoš coping mechanism, bet komunikācija un atvērtība komunikācijai liekas ir pazīme, ka esi jau kaut kādā tālākā līmenī. Bet citreiz pat ja esi atvērts un vēlīgs nesanāk atrast kopsaucēju, kur tas kādreiz ir bijis. It kā jau kopsaucējam nevajadzētu būt pašmērķim, un tad paceļas jautājums, vai ir jēga no saskarsmes bez brālības.

Man liekas, ka tas ko apraksti ir tipiska problēma indivīdiem, kuri ir īpaši sevis izzinoši un aug, mainās un kristalizējas kā cilvēks, kamēr citiem tas process ir lēnāks vai pavisam citā virzienā, un tu viņus nevari paņemt ar varu līdzi savā transformācijā, kaut arī tev ir xray-timelapse vision un tu redzi kā viņiem vajadzētu rīkoties, bet tavs vienīgais suprepower ir turpināt būt pacietīgam, turpināt klausīties citos un pateitk varbūt vienu vai divus noapaļotus vārdus.

Man likās, ka visiem rezonē Tavas metaforas:) varbūt nav teikuši. Dažreiz es vakaros svārstos - atvērt grāmatu, vai atvērt cibu. Atzīšos neesmu regulārs cibu lasītājs, bet kad uznāk cibas fāze, sāku ar Tavu.

shis "viņus nevari paņemt ar varu līdzi savā transformācijā, kaut arī tev ir xray-timelapse vision un tu redzi kā viņiem vajadzētu rīkoties, bet tavs vienīgais suprepower ir turpināt būt pacietīgam, turpināt klausīties citos un pateitk varbūt vienu vai divus noapaļotus vārdus", es gribeetu iemaaciities shaadu superpower.

anyhow, shiet, ka viss vienmeer notiek taa kaa tam ir jaanotiek, ari viss irracionaalais, taa ka vieniigais, kas kremt, ka nevaru izveeleeties cik ilgi un ar kuru man buus iespeeja atrasties uz kopeejas racionalitates vai irracionalitaates viljnja, liidz kaads no mums atkal paarleeks citaa liimenii