Es arī gribu, lai cilvēki vienmēr tomēr izvēlas komunikāciju. Klusums liekas kā jaunībai piederoš coping mechanism, bet komunikācija un atvērtība komunikācijai liekas ir pazīme, ka esi jau kaut kādā tālākā līmenī. Bet citreiz pat ja esi atvērts un vēlīgs nesanāk atrast kopsaucēju, kur tas kādreiz ir bijis. It kā jau kopsaucējam nevajadzētu būt pašmērķim, un tad paceļas jautājums, vai ir jēga no saskarsmes bez brālības.

Man liekas, ka tas ko apraksti ir tipiska problēma indivīdiem, kuri ir īpaši sevis izzinoši un aug, mainās un kristalizējas kā cilvēks, kamēr citiem tas process ir lēnāks vai pavisam citā virzienā, un tu viņus nevari paņemt ar varu līdzi savā transformācijā, kaut arī tev ir xray-timelapse vision un tu redzi kā viņiem vajadzētu rīkoties, bet tavs vienīgais suprepower ir turpināt būt pacietīgam, turpināt klausīties citos un pateitk varbūt vienu vai divus noapaļotus vārdus.

Man likās, ka visiem rezonē Tavas metaforas:) varbūt nav teikuši. Dažreiz es vakaros svārstos - atvērt grāmatu, vai atvērt cibu. Atzīšos neesmu regulārs cibu lasītājs, bet kad uznāk cibas fāze, sāku ar Tavu.