tu smagi maldies, mīlestību vienādojot ar EU, un suverenitāti ar sātanu. šobrīd pasaulē nav nekā sātaniskāka par EU, Krievija varbūt ir sātaniska, bet viņi visu dara acīmredzami un viņi ir vāji, EU reptīļi ir spēcīgi, jo viņi to visu dara slēpti, izliekoties par labajiem onkuļiem un bārstot naudu. utterly despicable. tas tieši iedragā socialitāti.

man, piemēram, patika Skrūtona piezīme, ka brīdī, kad visa Eiropa bija zem Nazi tērauda ērgļa, Britain was the last there to take a stand. and now, Britain is there, again.

es neesmu iipashi politiski izgliitota un visticamaak maldos par visu, bet man cilveeku prieciigums diemzheel vienmeer shkjiet svariigaaks par to kas no kaut kaadas augstaakas, eternal perspektiivas shkjiet pareizs. ja reiz cilveekiem ir dota zeme, lai tad vinji tajaa priecaajas un paarveersh par galiigu baabeli

kāpēc eternal perspektīva? tie ir konkrēti jautājumi par konkrētām lietām, balsojums arī bija par konkrēto, nevis abstrakto, tieši EU pārstāv to kaut kādu eternal-dieva-valstība-uz-zemes-peace-love-money-money-for-all feiko perspektīvu.

Nīče: "Man does not strive for happiness; only the Englishman does that"
kopā ar Žižeku es vienmēr piebilstu: "truth hurts".
daudzi latvieši UK ir uzkārušies tādā "ko es te daru?" flux pasīvajā stāvoklī, ne īsti iederīgi, ne īsti spējīgi aizbraukt (jo big change), cerams, šī situācija liks cilvēkiem izšķirties par labu vienam vai otram. jo izšķiršanās, decision, either/or, tas arī ir svarīgākais, nevis neziņa, bezgalīga bad infinity refleksija, atrodoties mūžīgā in limbo jautājuma zīmes stāvoklī.

vispaar piekriitu, varbuut eu ir labs intention but false relationship. varbuut vajag taadu tear, separation for re-evaluation, sapratnes izkristalizeeshanu, jo obviously something's off. un peec miljons pagaatnes pieredzeem secinot, cilveeki predominantly tikai ir speejiigi uz sapratni un kaut kaa labaaka radiishanu caur kriizi. bet ideaalistam ir zheel, ka atkal izraadaas, ka cilveeki nespeej atrisinaat sho situaaciju bez dramatiskas kriizes, nespeej vienkaarshi mieriigi atrast gudraaku, less violent risinaajumu. ideaalistam gribas, lai cilveeks izraadaas taalredziigaaks, bet vinjsh atkal un atkal izraadaas savu emociju un nezinjas vergs un upuris. bet labi, gan jau shii visa ir miilestiiba, un visi ir sashuumeejushies par kaut ko, kas ir kaut kaa pamaacosha un briinishkjiiga saakums

nu ja, es ticu, ka mīlot savu valsti, ir iespējams veidot mīlošu valstu savienību. gluži kā individuālās attiecībās, "mīli tuvāko kā sevi pašu", pareizi mīli un saproti sevi, lai mīlētu un saprastu otru, citus. piemēram, Krievijai ir problēmas ar sevi un citiem, jo viņa nemīl sevi (narcisms nav mīlestība) utt. no individuālā un kolektīvo, un, jā, es teiktu, ka šī pan-mīlestība ir ideālistiska un teju utopiska, jo arī ikdienā, starpcilvēku pieredzē genuīna mīlestība ir kā neticami rets paradīzes putns. pārāk dīvaina, lai eksistētu, pārāk reta, lai izmirtu.