man nepatiik taa sajuuta, kad ir jaameegjina buut tough, aloof, normal, avoiding resting bitch-face, calm, not sad, alert but not creepy, confident but not arrogant uz metro platformaam, Pret, darba kreeslaa, pie kases, skrienot, runaajot ar koleegjiem. like, i don't know what would happen jo es nejuutu ka buutu baigi neadekvaata. ja man tas viss nebuutu manispraat jaadara es laikam vienkaarshi buutu taada pati un neviens nemaz nepamaniitu mani. es sev reaali patiiku un gribu mieriigi dziivot kaut kaadu dziivi, kur es esmu mazs, perky, silts cilveeks savaa eksistences pilniibaa, bet liidzko ir pasaule, man laikam shkjiet, ka visi cilveki tik ljoti speelee kaut aadas lomas, ka man ir jaataisaas tam visam nopakalj un jaameegjina vinjus imiteet. ka man ir jaaatiista twisted, dreary simbioze ar pasauli. vai varbuut visi paareejie cilveeki ir perfekti autentiski un dara Savas lietas, kameer es vieniigaa meegjinu buut movie extra 'random normaala meitene' vinju redzeslokaa.
es laikam gribu vienkaarshi turpmaak seedeet kaut kur sev saules pinumaa, vai aiz ribaam, un neskatiities uz sevi no visaam pasaules puseem. mana apzinja kaa kauchuka bumbinja mordoras acs leekaa apkaart, bet es vinju dusmiigi kjerstiishu un likshu atpakalj ribu buurii visas stundas dienaa kameer es negulju.
es nekad skolaa neierubiijos, ko tieshi Vitgenshteins domaa ar savaam 'valodas speeleem'. es laikam veel ticeeju, ka sarunas ir genuine and novel un rada perspektiivas un praata lidojumu, jo veel nebiju piedziivojusi tik augstus painfully pointless small-talk viljnjus kaa peedejos dziives laikos, interesanti, kas notiek, kad tu aizdziivojies tik taalu, ka tevi kaa zombiju apokalipse ieskauj ekskluziivi cilveeki, kas katru dienu runaa par vienu un to pashu, to pashi pie sevis zinot. visi vienkaarshi kaut ko saka un runaa mehaaniski lai aizpildiitu laiku un justos (ne)komfortabli. tagad es saprotu, kaa valoda ir speele, ko cilveeki speelee, lai nosistu stulbu laiku, kameer vinji atrodas tur kur negrib atrasties, darot to ko negrib dariit, nezinot iemeslus shaadai savai eksitencei.
es laikam gribu vienkaarshi turpmaak seedeet kaut kur sev saules pinumaa, vai aiz ribaam, un neskatiities uz sevi no visaam pasaules puseem. mana apzinja kaa kauchuka bumbinja mordoras acs leekaa apkaart, bet es vinju dusmiigi kjerstiishu un likshu atpakalj ribu buurii visas stundas dienaa kameer es negulju.
es nekad skolaa neierubiijos, ko tieshi Vitgenshteins domaa ar savaam 'valodas speeleem'. es laikam veel ticeeju, ka sarunas ir genuine and novel un rada perspektiivas un praata lidojumu, jo veel nebiju piedziivojusi tik augstus painfully pointless small-talk viljnjus kaa peedejos dziives laikos, interesanti, kas notiek, kad tu aizdziivojies tik taalu, ka tevi kaa zombiju apokalipse ieskauj ekskluziivi cilveeki, kas katru dienu runaa par vienu un to pashu, to pashi pie sevis zinot. visi vienkaarshi kaut ko saka un runaa mehaaniski lai aizpildiitu laiku un justos (ne)komfortabli. tagad es saprotu, kaa valoda ir speele, ko cilveeki speelee, lai nosistu stulbu laiku, kameer vinji atrodas tur kur negrib atrasties, darot to ko negrib dariit, nezinot iemeslus shaadai savai eksitencei.
1 atziņa | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}