ir traki, ka Vitgenšteins tik interesanti raksta par valodu, taču tur ir arī tā problēma - viss ir valodspēles, tieši tāpēc viņš tik daudz raksta par sāpēm - pat tās viņa pasaulē ir valodiskotas, un tieši tāpēc šādā pasaulē viss riskē nonākt tirgus un pļāpu čalās. bet realitāte kur? jo es nešaubīgi ticu bezvalodiskajam, bezvalodiskām pieredzēm. iespējams, Vitgenšteina darbi tomēr ir pierādījums tam, ka viņš jutis kaut ko viņpus valodas. viņš taču ļoti mocījās ar katru savu darbu un visu laiku nebija apmierināts. šie darbi nav pļāpas, nav tīras valodspēles, dīvainā kārtā. paskaties, traktātā ir lakoniskas, skaidras un noasinātas propozīcijas. realitāte ir tajā briestošajā klusumā, kas ir aiz šīm propozīcijām, iespējams. tas pats arī Pētījumos - var redzēt, cik rūpīgi izauklētas un uzasinātas ir visas tās domas, kā uzplaiksnījumi, ļoti taupīgi, bet ilustrējoši, visa tā pieticība ar vārdiem, viss tas spraigums un šaubīšanās - es domāju, ka tam ir iemesls un tas, cerams, bija un ir realitāte. šajā pusē mēs spēlējamies, valoda spēlējas ar mums, bet tur, otrā pusē, varbūt spēļu nemaz nav. kas nenozīmē, ka nekā nav, Vitgenšteina klusēšanai jābūt kādam iemesla.

vēl, man liekas, ir svarīgi viss tas viņa pragmatisku,s, nemitīgās alūzijas ar stradniekiem, darba rīkiem, instrumentu lādi, skapi, utt. proti, valodas pragmatiskā funkcija, šīs spēles kā rīki. taču darba rīki ir tikai viena realitātes šķautne. būvējam tiltu, lietojam skrūves un āmurus - tam visam ir kaut kāds viņpus-instrumentu iemesls un ietvars.