man vienmeer ir bail, ka tagadnes juutaam un domaam ir biistami pieveerst svariiguma noziimi, jo simts punkti, ka naakotne ar savu nepieluudzamiibu agraak vai veelaak izniicinaas visu skaisto un labo tagadnee. no otras puses tieshi taapeec, man izmisiigi shkjiet, ka tagadnes juutaam un domaam jaapieveersh ekskluziiva un pastiprinaata uzmaniiba, jo tas ir vieniigais, kas peec visiem likumiem ir iistens un taustaams. shaadi es negribu ticeet naakotnei un nevaru ticeet tagadnei, un no shaada absurda rodas pretiigs postmoderns mijkreeslis.

es vakar atbraucu atpakalj uz angliju no riigas briivdienaam, un tagad man atkal dveeselei ir vaaks uzlikts. man anglijaa vienmeer ir sajuuta, ka man ir vaaks uzlikts, smags, no svina, peleeks. un kad es eju pa metro gaitenjiem, man ir sajuuta ka man ir atkal 9 gadi un es eju pa gailjezera slimniicas gaitenjiem karstaam aciim. es neesmu viens no tiem gauzhajiem iebrauceejiem anglijaa, kas saka ka te ir stulbi, jo te ir riktiigi feini, bet totaala britnija and she cry cry cries in her lonely heart, thinking if there's nothing missing in my life, then why do these tears come at night

es domaaju man ir jaaizdomaa plaans kaa atgriezties latvijaa pie priedeem, rupjmaizes un visiem mirusho latvijas dzejnieku spokiem riigas ielaas.