man šķiet, ka apmierinātību ar dzīvi nosaka kaut kas daudz vairāk, nekā vienkāršs lēmums tādam būt. tad jau mēs varētu vienk nolemt nedusmoties vai gavilēt. tas gluži tā nedarbojas, apakšā kūstošie aisbergi mums ir gandrīz neredzami.

es domaaju, ka nenosaka gan. ja tu izlem buut prieciigs, tad peec visiem konstruktiivaas logjikas likumiem, tu piekriiti visas savas darbiibas un leemumus pakaartot tam, lai tas veicinaatu prieku. un, lai kaadi buutu dziives apstaaklji, ja dara lietas, kas ir prieciigas un veicina prieku, tad tu buusi prieciigaaks nekaa darot un indaldzhojot emocijaas un lietaas, kas ir skumjas.
protams, visam apakshaa var buut beedas, bet, ja izlemj taas ignoreet, un koncentreeties uz prieciigo, tad smadzenes ljoti aatri pielaagojas un nofokuseejas uz labo.

tas protams ietver discipliinu.