smadzenes sajūt pašu smadzeņu aktivitāti? un kas ir tas, kas sajūt, kā smadzenes sajūt/vēro/apzinās pašu smadzeņu aktivitāti?

kaapeec gan fiziska sajuuta nevar buut 'self'. kaapeec neironi ir jaanonievaa? kaapeec vajag kaut ko paarpasauliigu, uz ko projiceet fiziskas sajuutas?

nu jā, pēc Deneta sanāktu, ka cilvēks kā intencionāla mašīna neizbēgami visus tos uztvērumus piedēvēs kaut kādam self. bet kas ir šis 'cilvēks' , kas piedēvēs, konstruēs šo self. sāpes ir fiziska sajūta, prieks arī. bet esmu diezgan drošs, ka sāpes nav tikai neironu manifestācija. ok, viena monētas puse ir tā, ka organisms reaģē uz kaut kādu kairinājumu. otra monētas puse ir tas, k ā cilvēks reaģēs uz šo kairinājumu. un ne tikai fiziskas sāpes. kā ar dvēseles sāpēm? piemēram, es kaut ko ļoti rūpīgi domāju un man paliek sliktāk. kas ir tas, kas sāp.

nekam nav saakuma un nekam nav beigas, ne mentaalaam paraadiibaam, ne fiziskiem fenomeniem, viss ir savienots bezgaliigaa kjeedee, vai aplii. nav taads galeejs 'self' kas speej domaat par sajuutaam, jo aiz vinja aizstaajas naakamais 'self' kas domaa par pirmo 'self' kas domaa par sajuutaam, un taa bezgaliigi. taapeec es skeptiski izturos pret domaam un mentaalu 'self'. fiziska sajuuta, savukaart ir pilniiga, un pati sev kungs, nevar tikt noreduceeta, un nemainaas no taa cik daudzi 'self' vinju apcer, taapeec man shkjiet, ka 'self' varbuut ir tikai taads sajuutas, fiziskuma atvasinaajums. domaashana par kjermeniskaam sajuutaam, ir smadzenju sajuuta, apzinja un domaashana ir smadzenju sajuuta, funkcija. teiksim, acis redz, bet smadzenes to redzeeshanu sajuut kaa kaut ko kvalitatiivu un personisku un apzinaatu. un taa kaa smadzeneem ir attiistiijushaas visaadas fiichas, vinjas var arii to visaadi multidimensionaali apcereet un sakopot taadaa kaa altaarii lielajai krutajai dieva dotajai 'dveeselei' 'Self' vai kam tur veel nee.

kad cilvēkam 'sāp dvēsele', sirsniņa, utt, viņš varbūt ieēd antidepresantu, tomēr tas jau nenomāc pašu sāpi, pašu concern, bet gan visas sajūtas, maņas, fizisko, padara quite numb, anestezē, tāpēc awareness samuļļājas un savas lielās sāpes vairs neapzinies tik tieši, neironi skraida lēnāk. bet problēma paliek, un to nerisina ķīmiski. saki, ka dvēseles sāpēm arī varētu korespondēt kaut kādas sarežģīti viltīgas neironu kombinācijas?

tu saki, apziņa ir smadzeņu funkcija, bet man liekas, tas ir tikpat nepierādāmi, kā izteikums "smadzenes ir apziņas funkcija" , piemēram, ka smadzenes ir izveidojušās tikai kā rīks, instruments, ar kuru rīkojās apziņā.
un kā ar kvālijām? tu domā, ka var atgriezt smadzenes, izpētīt neironu viltības un secināt, ka, jā, lūk, šis te saišķis atbilst tam, kā konkrētais cilvēks redz, sajūt un pārdzīvo sarkano krāsu?

medikamenti var kaut ko pavaajinaat vai pastiprinaat, bet reti ir tik radikaali efektiigi, lai izmainiitu neural pathways. sirdsaapes ir neural pathways. cilveeks ar maaciishanos vai neapzinaati izstraadaatiem pieradumiem smadzenees attiista noteiktus neural pathways, un vieniigais, kas vinjus var kaut kcik maniit ir apzinaata kaut kaa jauna maaciishanaas, nevis medikamenti.
kad es saku cilveeks, cilveeka izveeles ir paarsvaraa, man gribas ticeet, varbuut pat par visiem 100% noteiktas no vinja vides, facticity, kas arii dziives laikaa sabuuvee visaadas labas, vai saapiigas sinapses un pathways smadzenees, kas izpauzhas kaa emocijas.
sirdsaapes ir emocijas, un emocijas ir neironu skraidiishana.

es jau saku, ka, manupraat, qualia ir smadzenju sajuuta (taapat kaa acu sajuuta ir redze utt)
smadzenes nevar buut apzinjas funkcija, vismaz logjiski domaajot, jo tad apzinjai buutu jaabuut pirms kjermenja un neievainojamami, bet brain damage apzinju speej vai nu atnjemt vispaar vai traumeet.
sarkanaa kraasa smadzenees savu sajuutu ieguus atkariibaa no taa, kaadi neural pathways ir sabuuveeti, kaadi neironi kur skries. nevienas smadzenes jau nav identiskas, bet ir pietiekami daudz liidizibas lielos vilcienos.