starp citu, saistība ar vienu no iepriekšējiem ierakstiem - materiālisms arī ir utopisks, bōnusā, ja laiks - http://en.wikipedia.org/wiki/Alvin_Plantinga#Evolutionary_argument_against_naturalism

bet kaapeec cilveeki grib ticeet dievam? we are only dust in the wind. viss sleepjas apzinjaa. mani tik ljoti kaitina, ka neko nevar zinaat, bet vajag zinaat, un nevar beigt mineet atbildes.

jo cilvēki šim dust in the wind stāvoklim vēlas piešķirt kaut kādu jēgu un patiesi, ar Dievu viņi saprot/apliecina, ka šis dust in the wind nav vis kaut kas nožēlojams, gloomy, helpless doom, un attiecīgi - yolo vai depris, bet gan, ka dust in the wind ir tikpat vērtīgs kā pats vējs un viss cits, proti, būt puteklim - tas ir labi, that's the point, jo tam arī ir noteikta vieta un balsta funkcija visā visuma ēkā, tāpat kā visam citam.
reliģija ir cilvēka atbilde viņa galīgumam un stāvoklim mūžības (nekā?) priekšā.
un man liekas [protams tas ir supersubjektīvi] , ka, ja šādas pasaules apdvēseļošanas, apjēdziskošanas rezultātā cilvēks tiešām jūtas labāk, iemanto mieru, purpose, dzīvo labi un nekaitē nedz sev, nedz citiem, gluži otrādi - palīdz, veicina sapratni un cilvēkmīlestību, tad tas varētu būt viens no pieturas punktiem, kas norādītu, ka concept of God nav tikai pure abstraction, delusion, placebo, etc, bet gan vārds, ar ko mēs saprotam vai cenšamies saprast, apzīmēt kaut ko reālu, tiešu, visum-fudamentālu.

neatceros vai to esmu rakstījis, bet dzirdēju, ka the point of religion is not altered states, but altered traits.

minēt atbildes. bet ko tu vēlies? rietumu filoz pamatideja jau ir tāda, ka Patiesībai mes tikai varam tuvināties (mazināt kļūdas) , nekad to līdz galam nesasniedzot (personīgi, man tas lieas diezgan loģiski un ebūt ne bezcerīgi). daži ceļi (minējumi) , protams, ir patiesāki (mazāk kļūdaini) par citiem. jā, atsevišķos gadījumos ir jāpieņem un jāpadodas paradoksam, proti, reliģija darbojas tikai tad, ja to pieņem nevis kā minējumu, bet kā the basic belief, tādu kā neapgāžamu analītisko spriedumu, uz kura celt sevi, pakārtot sevi saskaņā ar/attiecībā pret kādu centru. un te ir paradokss, relativizācijas un minējumu apļa pārciršana - ka viens no maksimālajiem tuvinājumiem/ceļiem uz Patiesību vienlaikus supposedly izrādās, ka tā ir Patiesība. nezinu, kā šito paradoksu atšķetināt.
labi, ņemsim, kaut vai māti Terēzi, Dalailamu vai vienkārši ļoti labsirdīgu, sirdskaidru un viedu opīti, man liekas, ja viņus mēs varam nosaukt par 'labiem' cilvēkiem, tad skaidrs, ka kaut kādā ziņā Patiesība caur viņiem/viņu darbiem runā tieši, nevis līdzībās vai minējumos.

man ir ljoti gruuti un ruugti par sho runaat, un vispaar domaat, un es visu sho uztveru ljoti sirdiigi, un man ir ljoti bail nokljuudiities ticiibaa. un es apbriinoju cilveekus, kas meegjina sho visu atshkjetinaat, un labpraat visu dziivi pavadiitu vinjos pacietiigi klausoties, un man ir zheel, ka tu izdzeesies.

zini, Malders bija like



jo, man liekas, pretējā gadījumā no pasaules kaut kas tiek nozagts.

starp citu, pievienojot vēl par ticību - klasiskajā reliģijas filoz. ir divi nošķīrumi, iespējas, ceļi:

- ticēt, lai saprastu
- saprast, lai ticētu

(ir jau vēl visādi, specifiskāki, piemēram, credo quia absurdum - ticu, jo tas ir absurdi; Tertulliānam teica, ka tas taču ir nereāli, totāli nepiedienīgi, neiespējami, absurdi, ka mirušais pieceļas un staigā, unn ir dzīvs (runājot par Jēzu) un Tertulliāns atbildēja - tieši tā, ticu, jo tas ir absurdu (tiešajā tulkojumā sanāk, ka 'ticu, jo tas ir nepiedienīgi' , tādā nozīmē, ka ne gluži saskaņā un pakārtoti ar ierasto lietu kārtību, t.i., 'kā tai lietai pienāktos būt'

ai, bet labi, es par daudz rakstu, veiksmi, lai sokas!

bet tad jau ticeeshana ir taada spiiteeshanaas, un tureeshanaas pie novecojoshaam veertiibaam.
tas ko Hjuums teica, nu jaa, bet tas bija tik sen. vai tad vienkaarshi smadzenes nav taa sasleegushaas, ka viena doma iedarbina otru, as in vieni neironu firings iedarbina otrus, un taa, kaa nu kuras attieciigaas smadzenes ir wired. man shkjiet, it all comes down to physical mental states.

vispaar man shkjiet, ka cilveeki taa kuunjojas miglaa, un skataas cauri kaadam pliivuram, un viss saakumaa izskataas tik reegains un vinji par to saraksta legjendas, un ticeetaaji veel turaas pie taam legjendaam un negrib mosties augshaa.

zheel gan ka izdzeesies, cerams, ka tev ir citi veidi kaa radoshi izpausties. manaa virtuaalajaa lokaa par vienu gudru, paardomas provoceejoshu galvu mazaak

Es kaut kur lasiju loti convincing study, ka ticet dievam iespejams ir evolucionari izdevigi ilgtermina, ta ka tas ir labs universals princips, kas atspogulo evolucionari veiksmigus uzvedibas paraugus, kas palidz sabiedribai ka vienibai virzities preti izaugsmei. Sis nav istais, bet tur iespejams ir rakstits kaut kas lidzigs: http://www.npr.org/templates/story/story.php?storyId=129528196

es arii to kaut kur dzirdeeju. veel jo vairaak, ja tas dievticiibas fenomens ir tikai maza apzinjas evoluucijas frakcija, tad dudes.. tad jau labaak buutu ticeejushi griekju dieviem, kas ir gruuviigaaki.