jo cilvēki šim dust in the wind stāvoklim vēlas piešķirt kaut kādu jēgu un patiesi, ar Dievu viņi saprot/apliecina, ka šis dust in the wind nav vis kaut kas nožēlojams, gloomy, helpless doom, un attiecīgi - yolo vai depris, bet gan, ka dust in the wind ir tikpat vērtīgs kā pats vējs un viss cits, proti, būt puteklim - tas ir labi, that's the point, jo tam arī ir noteikta vieta un balsta funkcija visā visuma ēkā, tāpat kā visam citam.
reliģija ir cilvēka atbilde viņa galīgumam un stāvoklim mūžības (nekā?) priekšā.
un man liekas [protams tas ir supersubjektīvi] , ka, ja šādas pasaules apdvēseļošanas, apjēdziskošanas rezultātā cilvēks tiešām jūtas labāk, iemanto mieru, purpose, dzīvo labi un nekaitē nedz sev, nedz citiem, gluži otrādi - palīdz, veicina sapratni un cilvēkmīlestību, tad tas varētu būt viens no pieturas punktiem, kas norādītu, ka concept of God nav tikai pure abstraction, delusion, placebo, etc, bet gan vārds, ar ko mēs saprotam vai cenšamies saprast, apzīmēt kaut ko reālu, tiešu, visum-fudamentālu.

neatceros vai to esmu rakstījis, bet dzirdēju, ka the point of religion is not altered states, but altered traits.

minēt atbildes. bet ko tu vēlies? rietumu filoz pamatideja jau ir tāda, ka Patiesībai mes tikai varam tuvināties (mazināt kļūdas) , nekad to līdz galam nesasniedzot (personīgi, man tas lieas diezgan loģiski un ebūt ne bezcerīgi). daži ceļi (minējumi) , protams, ir patiesāki (mazāk kļūdaini) par citiem. jā, atsevišķos gadījumos ir jāpieņem un jāpadodas paradoksam, proti, reliģija darbojas tikai tad, ja to pieņem nevis kā minējumu, bet kā the basic belief, tādu kā neapgāžamu analītisko spriedumu, uz kura celt sevi, pakārtot sevi saskaņā ar/attiecībā pret kādu centru. un te ir paradokss, relativizācijas un minējumu apļa pārciršana - ka viens no maksimālajiem tuvinājumiem/ceļiem uz Patiesību vienlaikus supposedly izrādās, ka tā ir Patiesība. nezinu, kā šito paradoksu atšķetināt.
labi, ņemsim, kaut vai māti Terēzi, Dalailamu vai vienkārši ļoti labsirdīgu, sirdskaidru un viedu opīti, man liekas, ja viņus mēs varam nosaukt par 'labiem' cilvēkiem, tad skaidrs, ka kaut kādā ziņā Patiesība caur viņiem/viņu darbiem runā tieši, nevis līdzībās vai minējumos.