laimīgā. es tagad visu laiku piespiežu sev darīt viskautko un jūtos kā pretīgs taurenis, bet nevar ne dzert, ne pīpēt, tikai košļāt nikoreti. visvairāk man nepatīk runāt ar kolēģiem.

saprotu tevi, tev nemaz iisti dziivee nav bijis jaunieshu darbs, kur ir laid back kolektiivs, un viegli pienaakumi. cik ilgi tu jau nesmeekjee? un tu vispaar nedzer?

nedzeru vispār, jo nav jau ar ko. nepīpēju jau divas nedēļas vispār.

es arii vairs nedzeru. dzert ir forshi manupraat tikai sviniigos vai iipashos pasaakumos pa retai reiziitei.
malacis ka nepiipee, tev jau tas veel nav aktuaali, bet atceries, ka piipeeshana liek sejai novecot aatraak. un dzershana nogalina smadzenju shuunas.

nevis, ka skaistums kā filmā vai atklātnītēs slīd garām, un ka nevar tam pa īstam pieskarties, bet gan saprast, ka cilvēks pats ir daļa no skaistuma. kāpēc taustīties un gramstīties, ja cilvēks jau ir tajā iekšā.

nee nu es sheit konkreeti runaaju par visaadiem cilveekiem, kuri zib gar aciim, taa arii neko no visa mana miiljuma un dot gribeeshanas klaasta nepanjemot, skaistumam mani nevajag, bet pats neesi skaists, ja esi izoleets un neietekmee vidi kuraa esi

kā var neietekmēt vidi un pasauli ar savu būšanas - kailas pastāvēšanas - faktu vien ? cilvēks jau pats izvelās sevi izolēt, un neklausās, kad pasaule klauvē pie durvīm, bet ir tā, ka pat ar visu self-imposed exile viņš tik un tā ietekmē vidi, viņš ir viens no pasaules stūrakmeņiem.

vinjsh ir, un vinjsh ietekmee, bet man aizvien tumshaakas aizdomas maac praatu, ka nekad naakotnee nebuus izveeles iespeeju, ko tieshi es ietekmeeju. un man ir neremdinaama un nedaudz ruugtena viilusies interese, kaapeec cilveeki, vai varbuut tikai es izveelas, grib ietekmeet un iesaistiities kaut kur kas vinjiem neatbilst un nav sasniedzams un piemeerots

mums lekcijā teica, ka "brīvās gribas" nav. nu un ? kas tur tik traģisks ? kāpēc ir tik svarīgi, ka, lūk, MAN jāietekmē pasaule, MAN ir jāredz, kā es deformēju, reformēju un atstāju SAVAS pēdas pasaulē ?

bet es negribu neko deformeet, es gribu iepriecinaat pasauli, un mazinaat entropiju.
tad kaapeec cilveekiem ir attiistiijies ego, ja vinjsh tikai traucee?

Labs jautājums.
Iespējams, ego programmatūrā ir ielikts kā atspēriena punkts. Proti, sākumā ir nepieciešama Es - viņi, pārējie, citi nošķīrums, sākumā ir nepieciešama identitāte, individuālisms, jo laikam apriori pasauldvēselisms nemaz nav iespējams, tas ego laikam ir kaut kāds original sin, kurš paredzēts programmatūrā, lai nodrošinātu efektīvāku visas sistēmas pastāvēšanu, lai nodrošinātu izaugsmi. daži pākrāpj pāri savam ego, citi uzsēžās uz ego, un tad viņiem vēl ilgi būs jātup visuma skolā.
Ādams un Ieva jau nokodās no Labā un Ļaunā atzīšanas koka, un viņu grēks un nepaklausība jau arī bija plānā. Tas bija plānā, ka cilvēks sava ego dēļ iegūst zināšanas un prasmi nošķirt labo no ļauna. Un pēc tam, efektīvi izmantojot šīs zināšanas, viņam ir dota iespēja - ja vien viņš vēlās - mēģināt tuvoties, nonākt pēc iespējas tuvāk stāvoklim, kāds tas bija before the Fall from grace.

pasaule, kas ir uzprogrammeeta ar objektiem, laikam pieprasa, ka praats arii kljust objekts. viss ir ierobezhots taadaa veidaa, kaut kadas hierarhijas veidojas. ai kaa man gribeetos atdot savu ego.