Lasot Hunt, Gather, Parent, aizdomājas, ka paši rietumu vecāki ir kā bērni, tāpēc arī vieņiem tik grūti iet. Emocionāli intfantīli, nespējīgi sevi regulēt. Pati kliedzošākā (total pun yalls) atšķirība, kas uzreiz ataust prātā, lasot par foršajiem un pareizajiem Yukatanas, Inuitu un Tanzānijas vecākiem, ir tas cik viņi visi ir mierīgi, wise, mature un transcendentāli. Es nespēju noticēt, ka rietumu cilvēki ir tik emocionāli neinteliģenti! Tas ir šokējoši un dīvaini, un noteikti kaut kā sasaistās ar Nīčes pareģojumiem.
Manuprāt, postmodernie rietumu cilvēki ir tik neirotiski, jo vairs netic Dievam, un baidās, ka viņus nekas nepasargās, no viņu neirozēm un tūkstoš bailēm dienā. Šo baiļu nodzīti viņi vai nu a) kļūst depresīvi un nihilistiski un ciniski, vai b) kļūst agresīvi gan intelektuāli ar substandard new age all sorts of fucked ideoloģijām, gan praktiski ar to uzspiešanu citiem. Viņi visu grib kontrolēt, jo domā, ka ja ne viņi, tad viss aizies entropijā, ka nav nekāda labdabīga spēka, kas lietas tāpat sakārtos. Nekam nevar uzticēties, tikai mantām un idejām, what they say that goes, opress or you shall be opressed.
Vecmodīgie, rietumu vēsmu nesabojātie cilvēki, kas uztur tradīcijas, un tic augstākam spēkam, patiesībai un labajam, tic ka vinjus vienmēr sargā un, ka viss notiek vienmēr uz labu as per Dieva daba un Griba. Tāpēc viņi ir pārsvarā mierīgi, labdabīgi, lēnprātīgi un purposeful.
*
Meksikas brauciens once and for all man lika pārliecināties, un personīgi izjust, cik neirotiski mēs rietumu cilvēki esam. Varbūt tā nav mūsu vaina, bet vēstures vaina, bet tā ir mūsu vaina, ja mēs to apzināmies un turpinām tādi būt. Agnosticisms ir grēks.
*
Whereas tīri vizuāli Meksikā cilvēku kopums šķiet savādi labi wholesome, iebraucot Londonā, uzreiz visur ir tik daudz dīvaiņu, kuru sejās un apģērbā un manierismos ir simts neirožu nokrāsas. And the endless, dreary glorification of all the fuckedness.
Dažreiz man šķiet, ka šī garīgi slimā vide izdala kaut kādas toksiskas mind fumes, kas indē, paralizē un aptumšo; un ir iespējams atkopties un justies veselam tikai tiekot projām no Londonas, no šī kolektīvā neirožu epicentra.
Manuprāt, postmodernie rietumu cilvēki ir tik neirotiski, jo vairs netic Dievam, un baidās, ka viņus nekas nepasargās, no viņu neirozēm un tūkstoš bailēm dienā. Šo baiļu nodzīti viņi vai nu a) kļūst depresīvi un nihilistiski un ciniski, vai b) kļūst agresīvi gan intelektuāli ar substandard new age all sorts of fucked ideoloģijām, gan praktiski ar to uzspiešanu citiem. Viņi visu grib kontrolēt, jo domā, ka ja ne viņi, tad viss aizies entropijā, ka nav nekāda labdabīga spēka, kas lietas tāpat sakārtos. Nekam nevar uzticēties, tikai mantām un idejām, what they say that goes, opress or you shall be opressed.
Vecmodīgie, rietumu vēsmu nesabojātie cilvēki, kas uztur tradīcijas, un tic augstākam spēkam, patiesībai un labajam, tic ka vinjus vienmēr sargā un, ka viss notiek vienmēr uz labu as per Dieva daba un Griba. Tāpēc viņi ir pārsvarā mierīgi, labdabīgi, lēnprātīgi un purposeful.
*
Meksikas brauciens once and for all man lika pārliecināties, un personīgi izjust, cik neirotiski mēs rietumu cilvēki esam. Varbūt tā nav mūsu vaina, bet vēstures vaina, bet tā ir mūsu vaina, ja mēs to apzināmies un turpinām tādi būt. Agnosticisms ir grēks.
*
Whereas tīri vizuāli Meksikā cilvēku kopums šķiet savādi labi wholesome, iebraucot Londonā, uzreiz visur ir tik daudz dīvaiņu, kuru sejās un apģērbā un manierismos ir simts neirožu nokrāsas. And the endless, dreary glorification of all the fuckedness.
Dažreiz man šķiet, ka šī garīgi slimā vide izdala kaut kādas toksiskas mind fumes, kas indē, paralizē un aptumšo; un ir iespējams atkopties un justies veselam tikai tiekot projām no Londonas, no šī kolektīvā neirožu epicentra.
30 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}