lai piedod man
Lai piedod man vecāku prieku izbaudījušie, jo es to nezinu.
Bet tas brīdis, kad redzi savu bērnu pirmo reizi atveram acis uz pasauli, manuprāt, varētu būt tik pat spēcīgs kā redzot savu tēvu vai māti tās pēdējo reizi aizveram. Kā atceroties viņa miesas svaru tavā klēpī, elpu, ko mēģini iedvest viņā, sirdspukstus, ko ar savām rokām, ar savu gribu nespēj atjaunot, lai cik reizes skaitītu līdz 30, vēl maigo acu plakstiņu ādu zem savām lūpām, tos aizverot un ar vates piciņu irbulīša galā saudzīgi izslaukot skropstās vēl ieķērušos nakts miegu.
Apmīļojiet savus vecākus arī, kad viņi ir jau aizgājuši, jo tu esi miesa no viņu miesas, noglāstiet rokas, kas jūs ir turējušas un saudzējušas, mazgājiet kā jūs mazgāja, ģerbiet kā jūs ģērba un izvadiet kā jūs sagaidīja.
Es Tevi neturu, es par Tevi nesēroju, man Tevis vienkārši drausmīgi pietrūkst, bet es zinu, ka lai kas ir pēc tam, Tev ir tas pilnīgais miers un vieglums, ko mēs savā cilvēcībā varam tikai vēlēties. Un ko es pat par savas dzīvības un mīlestības cenu nespēju un nespētu Tev dāvāt. Tevis dēļ es ticu, un par Tevi mana sirds pukst tos dažus sitienus straujāk. Tos dažus, ko es nokavēju, tos dažus, ko, man škiet, Tu atdevi jau man dzimstot. Paldies, ka mani tik stipri mīlēji, paldies, ka visvairāk vēlēji man laimi, paldies, ka lepojies tā, ka par to zināja pilnīgi visi, kaut es neticēju, kaut es šaubījos.
Tu biji, esi un vienmēr būsi mans lauva, tēt.

Šī ir trešā nedēļas nogale bez Tevis, bet škiet kā pirmā. Tavs rokas pulkstenis, kas bija apstājies Tavas nāves brīdī, šodien pēkšņi sāka iet.