šodien daudz staigāju pa citu cilvēku žurnāliem, lasīju pāris gadus atpakaļgaitā, un man tagad ir tāda iztukšīša sajūta, kauns un grēmas. par pēdējiem diviem gan neesmu droša. būšu pesimiste un teikšu, ka vientuļāk vientulības ceļu apzināti izvēlējušam kļūt nevar. bet skumjas paņēma kārtējo uztriepi. es esmu kā siena, no kuras kaut kas lobās, bet ne tādēļ, ka kāds gar mani berzētos. un es neaizbildināšos ar 'vibrācijām', es teikšu, ka visam savs laiks.
ko es ar to vēlējos pateikt, nezinu pati. man jau sen vairs nav gruzīgi.