lietas, ko es nevaru atļauties stāstīt nevienam, plūstoši pārtop noslēpumos. kaut pašas par sevi, manuprāt, tās nav nekas vairāk kā disturbing epizodes un tendences manā uzvedībā. un arī ne simtprocentīgi manā skatījumā. ja man nebūtu spiestā kārtā sevi jāpretstata videi un sabiedrībai, es nemēģinātu sev piemērot skalu. es jūtos slikti šādas konfrontācijas kontekstā un tikai. un ievērojot, ka es nevaru nevienam stāstīt - es neticu citu traumēšanas personīgajam ieguvumam, kaut reizēm saturēšana griež asāk kā paškontrole spēj ciest - es esmu pasākusi izvairīties no konfrontācijas. tas, kas stāv starp mani un izolāciju, ir jūtas, sirdsapziņa un pienākums, ļoti destilētās, bet uzpūstās proporcijās. un es nevaru izlemt, vai es neciešu, ka man tās piemīt, vai arī sevi par to, ka esmu tik vāja, ka troses otrā galā ir kaut kas, ko es vērtēju tik augstu, ka es nespēju šo saiti pārraut. un es esmu šausmās par to, ka man vispār nāk prātā idejas par saites pārraušanu, zinot, ka tas ir mans vienīgais enkurs. pat ja efektu es izjūtu kā harpūnu savā vēderā. smile and wave.

esmu pārliecināta, ka es justos labāk, ja varētu ilgi un netraucēti mērcēties vannā. dušas mani nomāc vairāk kā būtu attaisnojams.