brīnos, kā šajā pilsētā viss nav vēl sapuvis. bet nebrīnos, ja arī ir. briesmīgi un brāzmaini līst katru nakti. šonakt pat, pamodos no jumta tricināšanas virs galvas, skrēju basām kājām lejā pa aukstām trepēm, lai aiztaisītu logu, jo sametās bail, ka nepielīst grīda. līst arī pa dienu. un pie tā jau ir tik pierasts, ka uzspīdot saulei tiek raukta piere, miegtas acis un aizvilkti aizkari. bet to štābu būšanu tagad saprast ir vieglāk - mūžīgā vējā karogi skaisti plīvo.