šodien pabraucu garām zsv brīnumam, pa šosejas malu ejošam Salatētim ar ta ne rūķi, ta ne meitiņu, abi sarkanos, bet kaut kādi pilnīgi nereālos ietērpos, viņam rokās ne ta slēpes, ne ta zizlis, zils, pilnīgā nekurienē, nevienas apdzīvotas vietas tuvumā, no kurienes nākt, vai kurp doties kājām, starp Madonu un Lubānu, vai citur, tagad nespēju atcerēties. šķita, ka mirāža, redzes nervs fiksēto piesūtīja ar nokavēšanos, abi iesāni pagriezās, dzirdot tuvojamies auto, bet sejas nesaskatīju